Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net
Sarga dēls
Teicējs: Kristaps Ģelzis
Ilustrators: Elita Kaņepe
Bet nu Sarga dēlam arī gribas ar varu redzēt, kas tai pakalnā īsteni labs atronams. Aiziet - nekas, tik tāds caurums. Ielien caurumā - durvis trijām atslēgām priekšā. Atslēdz vienas durvis - jau spīd, atslēdz otras - jau laistās, atslēdz trešās durvis - ak brīnumi! - liela istaba vienos zeltos, sudrabos, dimantos. Pašā istabas vidū galds - un uz galda biķeris. Gans paņem biķeri, aizslēdz durvis un tad dzen avis pie ķēniņa. Ķēniņš izskaita - visas. Vakarā nu tik bija Sarga dēls godā: jāiet vakariņās ķēniņam pa labu roku sēdēt. Ēdot ķēniņš saka: «Tu esi pirmais, kas man avis labi noganījis. Tagad tev vieglas dienas, ēd pie mana galda, staigā pa manu pili un nepacel ne čubiņas!»
Sargā dēls nu šķietas priecīgāks, laimīgāks par pašu ķēniņu, bet jaunā princese, kas tam pie galda blakus sēdēja, vēl priecīgāka. Kādu indeviabi jaunie ļaudis tai vakarā pie galda ieēda, to īsti tūlīt neviens nemanīja, bet, kad nedēļu vēlāk Sarga dēls ar princesi dārzā satikās, tad bija dzirdami šādi pātari:
«Man tagad jābēg uz citurieni, jo ķēniņš, tavas pašas tēvs, jau nomanījis, ka es, plukata zēns, tevi esmu bildinājis. Še, ņem šo sudraba biķeri par piemiņu no manis, bet glabā viņu cieši un nerādi nevienam!»
Tas paņem savu cirvi, sakaltušo stabuli, trīs kalna atslēgas un aiziet. Pēc kāda gada laika bēglis sasniedz svešu, svešu ķēniņa valsti, kur ķēniņa pils tuvumā augsts tornis uzcelts. Jaunais ķēniņš esot precējis otra ķēniņa jauno princesi, bet, kad princese pie viņa nenākusi, tad ķēniņš, precinieks, dusmās viņu nozadzis un ieslēdzis uz mūžību augstajā tornī.
Sargā dēls nu šķietas priecīgāks, laimīgāks par pašu ķēniņu, bet jaunā princese, kas tam pie galda blakus sēdēja, vēl priecīgāka. Kādu indeviabi jaunie ļaudis tai vakarā pie galda ieēda, to īsti tūlīt neviens nemanīja, bet, kad nedēļu vēlāk Sarga dēls ar princesi dārzā satikās, tad bija dzirdami šādi pātari:
«Man tagad jābēg uz citurieni, jo ķēniņš, tavas pašas tēvs, jau nomanījis, ka es, plukata zēns, tevi esmu bildinājis. Še, ņem šo sudraba biķeri par piemiņu no manis, bet glabā viņu cieši un nerādi nevienam!»
Tas paņem savu cirvi, sakaltušo stabuli, trīs kalna atslēgas un aiziet. Pēc kāda gada laika bēglis sasniedz svešu, svešu ķēniņa valsti, kur ķēniņa pils tuvumā augsts tornis uzcelts. Jaunais ķēniņš esot precējis otra ķēniņa jauno princesi, bet, kad princese pie viņa nenākusi, tad ķēniņš, precinieks, dusmās viņu nozadzis un ieslēdzis uz mūžību augstajā tornī.
No rīta Sarga dēls aiziet pie torņa un ierauga tur savu līgavu. Šī viņu nepazīst, viņš gan. Knaši tas izmērcē savu sakaltušo stabulīti un sāk pūst. Bet tavas brīnuma skaņas, kādas nu bija stabulītei, tik sēri, tik žēli, ka visiem jāraud. Jaunais ķēniņš, tādas skaņas sadzirdējis, liek stabulniekam pilī nākt un pavēl, lai vēl pūstu. Bet stabulnieks slauka asaras un saka, ka nespējot vairāk papūst.
