Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net
Sarga dēls
Teicējs: Kristaps Ģelzis
Ilustrators: Elita Kaņepe
Bet ķēniņiene atbild:
«Tas, kas man pirmais nūju pasniegs, - pie tā iešu!»
To dzirdot, biķernieks nosviež biķeri un liecas pie nūjas, bet, kā nūjenieks pagrūdis šo mazliet ar nūju, tā šis no nūjas spēka augšpēdu un pagalam. Nūjenieks, to redzot, tā sabīstas, ka izšļūk nūja no rokām, jo domājis tik tāpat pagrūst, bet ne nosist. Kamēr nu viens precinieks gar zemi guļ un otrs ar atplestu muti brīnās, tamēr jaunā ķēniņiene paņem nūju, paņem biķeri - un projām.
Bet nu trijvalstu ķēniņš tā vairs nūju neglabā. Viņš ieslēdz abus divus ar biķeri kalna, kur toreiz lielie vīri līda avis zagt. Spēka lietām nu bija droša vieta, tomēr kalnam caur nūju no tā laika gadījās savāds spēks: kurš pār kalnu pārgāja, tas pārvērtās vai nu par akmeni, vai par putnu.
Tagad trijvalstu ķēniņam sāka miera dienas aust - viens ienaidnieks pagalam, otrs diezin kur aizkūlies.
Pēc kāda gada jaunajam ķēniņu pārim piedzimst dvīņi. Puikas aug kā rutki. Tā aiztek divpadsmit gadu. Te vienu dienu abi bērni prasās uz mežu medīt. Tēvs nu labiem bērniem ko liegs - lai iet. Zēni medī, medī cauru dienu un vakarā, uz mājām nākdami, ierauga uz nepazīstama kalniņa lielu vanaga. Viens no dvīņiem šaus vanagu. Vanags krīt, bet mirdams tā saka:
«Es esmu senākais torņa pils ķēniņš, kas nāca pār šo kalnu, lai trijvalstu ķēniņam atriebtos;tomēr atriebties nedabūju, jo šinī pašā vietā pārvērtos par vanagu. Tur kalnā esot nūja, ja nebūtu mani šāvuši, tad ar šīs nūjas spēku būtu varējis reiz tikt vēl par cilvēku, bet tagad man jāmirst.»
Ne zēni ko par torņa ķēniņu zin, ne par nūju, tie iet tik savu nošauto vanagu ņemt, bet, tikko abiem kājas pie kalna piesitas, tie paliek par akmeņiem. Tēvs gaida mediniekus mājā - nekā. Beidzot tas saka uz sievu:
«Es iešu ar savu brīnumu nūju puikas meklēt, tik paliec tu, sieviņ, mājā, jo tas, kam kalna atslēgas nav rokā, nedrīkst pie kalna rādīties. Tā jau mūžam iet, kad bērniem vaļu atļauj, - diezin kur un kad tos atradīšu.»
Viņš paņem kalna atslēgas, aiziet turp, atslēdz kalna durvis, taisās nūju ņemt, te - kā gadās, kā ne - nūja piesitas pie kalna zemes. Kalns acumirklī sabrūk, nūja nogrimst, un tai vietā tas ierauga savus dēlus ar nošauto torņa ķēniņu. Nūja viņu par cilvēku gan pārvērta, bet atdzīvināt neatdzīvināja, tādēļ ka nošauts. Ķēniņš, to redzot, no brīnumiem paliek kā stabs, bet dēli to apkampj, sacīdami:
«Tēt, nebrīnies, mēs bijām par akmeņiem pārvērsti, bet tu mūs tagad izglābi.»
Puikas nu izstāsta visu, kā viņiem gadījies un ko torņa ķēniņš mirdams pastāstījis. Trijvalstu ķēniņš, senākais Sarga dēls, paglabā savu veco ienaidnieku, kā pieklājas, atdod vienu valsti vienam dēlam, otru valsti - otram dēlam un pats patura to valsti, kur izkrāsotā pils. Sievastēvs un paša tēvs dzīvo drīzi pie dēla, drīzi vienā pilī, drīzi otrā pilī pie dēla dēliem.
«Tas, kas man pirmais nūju pasniegs, - pie tā iešu!»
To dzirdot, biķernieks nosviež biķeri un liecas pie nūjas, bet, kā nūjenieks pagrūdis šo mazliet ar nūju, tā šis no nūjas spēka augšpēdu un pagalam. Nūjenieks, to redzot, tā sabīstas, ka izšļūk nūja no rokām, jo domājis tik tāpat pagrūst, bet ne nosist. Kamēr nu viens precinieks gar zemi guļ un otrs ar atplestu muti brīnās, tamēr jaunā ķēniņiene paņem nūju, paņem biķeri - un projām.
Bet nu trijvalstu ķēniņš tā vairs nūju neglabā. Viņš ieslēdz abus divus ar biķeri kalna, kur toreiz lielie vīri līda avis zagt. Spēka lietām nu bija droša vieta, tomēr kalnam caur nūju no tā laika gadījās savāds spēks: kurš pār kalnu pārgāja, tas pārvērtās vai nu par akmeni, vai par putnu.
Tagad trijvalstu ķēniņam sāka miera dienas aust - viens ienaidnieks pagalam, otrs diezin kur aizkūlies.
Pēc kāda gada jaunajam ķēniņu pārim piedzimst dvīņi. Puikas aug kā rutki. Tā aiztek divpadsmit gadu. Te vienu dienu abi bērni prasās uz mežu medīt. Tēvs nu labiem bērniem ko liegs - lai iet. Zēni medī, medī cauru dienu un vakarā, uz mājām nākdami, ierauga uz nepazīstama kalniņa lielu vanaga. Viens no dvīņiem šaus vanagu. Vanags krīt, bet mirdams tā saka:
«Es esmu senākais torņa pils ķēniņš, kas nāca pār šo kalnu, lai trijvalstu ķēniņam atriebtos;tomēr atriebties nedabūju, jo šinī pašā vietā pārvērtos par vanagu. Tur kalnā esot nūja, ja nebūtu mani šāvuši, tad ar šīs nūjas spēku būtu varējis reiz tikt vēl par cilvēku, bet tagad man jāmirst.»
Ne zēni ko par torņa ķēniņu zin, ne par nūju, tie iet tik savu nošauto vanagu ņemt, bet, tikko abiem kājas pie kalna piesitas, tie paliek par akmeņiem. Tēvs gaida mediniekus mājā - nekā. Beidzot tas saka uz sievu:
«Es iešu ar savu brīnumu nūju puikas meklēt, tik paliec tu, sieviņ, mājā, jo tas, kam kalna atslēgas nav rokā, nedrīkst pie kalna rādīties. Tā jau mūžam iet, kad bērniem vaļu atļauj, - diezin kur un kad tos atradīšu.»
Viņš paņem kalna atslēgas, aiziet turp, atslēdz kalna durvis, taisās nūju ņemt, te - kā gadās, kā ne - nūja piesitas pie kalna zemes. Kalns acumirklī sabrūk, nūja nogrimst, un tai vietā tas ierauga savus dēlus ar nošauto torņa ķēniņu. Nūja viņu par cilvēku gan pārvērta, bet atdzīvināt neatdzīvināja, tādēļ ka nošauts. Ķēniņš, to redzot, no brīnumiem paliek kā stabs, bet dēli to apkampj, sacīdami:
«Tēt, nebrīnies, mēs bijām par akmeņiem pārvērsti, bet tu mūs tagad izglābi.»
Puikas nu izstāsta visu, kā viņiem gadījies un ko torņa ķēniņš mirdams pastāstījis. Trijvalstu ķēniņš, senākais Sarga dēls, paglabā savu veco ienaidnieku, kā pieklājas, atdod vienu valsti vienam dēlam, otru valsti - otram dēlam un pats patura to valsti, kur izkrāsotā pils. Sievastēvs un paša tēvs dzīvo drīzi pie dēla, drīzi vienā pilī, drīzi otrā pilī pie dēla dēliem.
