Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net
Sarga dēls
Teicējs: Kristaps Ģelzis
Ilustrators: Elita Kaņepe
«Esmu dzirdējis, ka kāds knauķis tevim kāzu dienā līgavu nozadzis. Tas pats arī esot prasījis, lai tu viņam savādu biķeri apgādājot. Es, pa pasauli maisīdamies, izošņāju, kur tāds biķeris dabūjams un kur pats līgavas zaglis uzturas. Ja tev būtu pie rokas labs cirvis, kādas trijas atslēgas un kaut kāda veca stabule, tad apņemos biķeri un zagli rokā dabūt.»
«Tas nekas, ja tik vien pieprasi. Tur cietumā sendienām veca stabule, trīs atslēgas un cirvis mētājas. Ņem viņus un raugi meklēt!»
Sarga dēls paņem stabuli, atslēgas, cirvi un aiziet. Līdzko šis aizgājis, te ienāk cietuma sargs un jautā, kas stabuli, atslēgas, cirvi paņēmis. Ķēniņš izstāsta, kam devis. Bet cietuma sargs krata galvu, sacīdams:
«Man liekas, ka svešnieks būs bijis savāds viltnieks, jo šīs trīs lietas piederēja tam, kas toreiz ar tavu nozagto līgavu pār jūru atbrauca. Tā esmu dzirdējis. Sūti tūlīt izlūkus tam pakaļ, lai izzinātu, kur svešais aizgājis, kur palicis, ko darījis.»
Labi. Izlūki nu noskatās slepšus it visu un tad griežas ar labām ziņām uz mājām. Ceļš tiem iet caur tā ķēniņa robežām, kas toreiz ķēniņa meitu tornī ieslēdzis. Šis ķēniņš satiek izlūkus un tāpat apjautājas, kurp ceļojot. Šie, nekā ļauna nedomādami, izstāsta visu skaidri, ka viņu ķēniņš tādu līgavu ielūkojies, kas ar kādu jaunekli par jūru aizbēgusi, un ka ķēniņam ar līgavu beidzot šķībi izgājis. Viņi arī pateic, ka nule pat izošņājuši, kur šimbrīžam līgava dzīvo - esot pie tēva. To dzirdot, torņa ķēniņam atveras acis: tā, nudien, tā pati, ko viņš zagšus zadzis un tornī auklējis. Nekā vairāk nesacīdams, viņš pāriet pilī, salasa karaspēku un iet otrreiz ķēniņa meitai pakaļ.
Izlūki pāriet pie sava ķēniņa un izstāsta, ko atraduši. Šis neatsaka izlūkiem nekā, salasa arī karaspēku un iet ķēniņa meitai pakaļ. Bet, kamēr abi precinieki ar karaspēkiem nodarbojas, tikmēr Sarga dēls, ķēniņš, ar atrasto stabuli apmierinājis savu veco tēvu un atgriezies pie savas sievas sievastēva pilī.
«Tas nekas, ja tik vien pieprasi. Tur cietumā sendienām veca stabule, trīs atslēgas un cirvis mētājas. Ņem viņus un raugi meklēt!»
Sarga dēls paņem stabuli, atslēgas, cirvi un aiziet. Līdzko šis aizgājis, te ienāk cietuma sargs un jautā, kas stabuli, atslēgas, cirvi paņēmis. Ķēniņš izstāsta, kam devis. Bet cietuma sargs krata galvu, sacīdams:
«Man liekas, ka svešnieks būs bijis savāds viltnieks, jo šīs trīs lietas piederēja tam, kas toreiz ar tavu nozagto līgavu pār jūru atbrauca. Tā esmu dzirdējis. Sūti tūlīt izlūkus tam pakaļ, lai izzinātu, kur svešais aizgājis, kur palicis, ko darījis.»
Labi. Izlūki nu noskatās slepšus it visu un tad griežas ar labām ziņām uz mājām. Ceļš tiem iet caur tā ķēniņa robežām, kas toreiz ķēniņa meitu tornī ieslēdzis. Šis ķēniņš satiek izlūkus un tāpat apjautājas, kurp ceļojot. Šie, nekā ļauna nedomādami, izstāsta visu skaidri, ka viņu ķēniņš tādu līgavu ielūkojies, kas ar kādu jaunekli par jūru aizbēgusi, un ka ķēniņam ar līgavu beidzot šķībi izgājis. Viņi arī pateic, ka nule pat izošņājuši, kur šimbrīžam līgava dzīvo - esot pie tēva. To dzirdot, torņa ķēniņam atveras acis: tā, nudien, tā pati, ko viņš zagšus zadzis un tornī auklējis. Nekā vairāk nesacīdams, viņš pāriet pilī, salasa karaspēku un iet otrreiz ķēniņa meitai pakaļ.
Izlūki pāriet pie sava ķēniņa un izstāsta, ko atraduši. Šis neatsaka izlūkiem nekā, salasa arī karaspēku un iet ķēniņa meitai pakaļ. Bet, kamēr abi precinieki ar karaspēkiem nodarbojas, tikmēr Sarga dēls, ķēniņš, ar atrasto stabuli apmierinājis savu veco tēvu un atgriezies pie savas sievas sievastēva pilī.
