Ķēniņš tādas lietas neuzņemas apgādāt.
   «Nu, kad nevari godīgi samaksāt, tad slimnieci pie sevis ieķīlāšu, viņa pieder man!»
   «Viss labi, puisīt, ja tik tu nebūtu tādām lietām par vieglu.»
   «Ak tā, par vieglu! Nu tad ar nūju - knauks! - palieciet visi kā stabi pie grīdas, kamēr es ar savu līgavu būšu pār kalnu kalniem!»
   Tā notiek. Sarga dēls ar savu līgavu nu iet, iet, kamēr nonāk tēva būdiņā. Tēvs atver durvis, bet dēla vairs nepazīst. Šis gan nodievojas, ka esot viņa dēls, kas toreiz ar stabulīti kabata aizbēdzis, tomēr vecais netic, kamēr stabulīti parādīšot, jo viņš toreiz, pa mežiem dēlu meklēdams, esot atradis nolobītu vītola zaru un, ja nu stabulīte uz zaru tikšot, tad tik viņš ticēšot, ka viņa dēls pārnācis.
   Neko darīt - jārāda stabulīte. Tomēr kā nu vairs stabulīti dabūt, tā toreiz aizmirsusies cietumā ar visām atslēgām un cirvi. No rīta Sarga dēls ved savu līgavu pie nākamā sievastēva, ķēniņa, un saka tā:
   «Re, pārvedu, kā pārvedu tavu meitu, izglābdams no briesmoņu nagiem. Bet, zināms, par to atkal atdosi viņu manās rokās par sievu.»
   Meita nu izstāsta tēvam visu, ko piedzīvojusi, un vecais atdod to Sarga dēlam par sievu.
Tomēr pēc kāzām jaunajam ķēniņam rūp stabulīte, lai ir savu tēvu apmierinātu. Viņš pamet sievu pie sievastēva un iet viens pats pēc stabulītes uz to pili, kur senāk cietumā sēdējis un ķēniņa istabas krāsojis. Pilī tas piesit ar nūju un saka:
   «Kaut mani ne ķēniņš, ne cietuma sargs nepazītu!»
   Tā notiek. Nu iznāk ķēniņš un prasa: ko gribot?