Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net
Sarga dēls
Teicējs: Kristaps Ģelzis
Ilustrators: Elita Kaņepe
Pēc deviņām dienām abu ķēniņu karaspēki jau klāt. Viens prasa, lai atdodot meitu tornī atpakaļ, otrs, lai gādājot biķeri rokā, ko mālderim - ārstam samaksāt. Ķēniņa znots pasludina ienaidniekiem, ka nedabūšot ne šo, nedz to - lai raugot karot, ja tik sveloti gribot. Ienaidnieki pasmejas par tik drošu atbildi un gāžas pilij no visām pusēm virsū. Bet ķēniņa znots paķer savu nūju, iziet karotājiem pretim un atdzen visus atpakaļ. Otrā dienā tas atņem karodams tam vienam ķēniņam to pili, kuru pats tik jauki izkrāsojis, un trešā dienā tas karodams atņem tam otram ķēniņam ir to pili, kur viņa sieva tornī sēdējusi. Tā nu tam tagad pieder trīs valstis un trīs pilis. Sievastēvs atdod znotam valdību un dzīvo savā vecajā pilī, bet znots ar savu sievu noiet izkrāsotā pilī dzīvot.
Padzītie ķēniņi nu blandās pa pasauli, zobus griezdami un dienu mūžu gudrodami, kā jele pilis atdabūt, kā atriebties. Beidzot tie piemāca vienu no saviem veciem sulaiņiem, lai tas salīgtu pie trijvalstu ķēniņa kalpot un tad izdevīgā brīdī nūju un biķeri nospertu. Tā notiek. Vecais blēdis glūn, kamēr izdabū, ka nūja pagrīdē, biķeris pagultē. Un kādu dienu, kamēr ķēniņš ar sievu pie sievastēva sērš, šis paņem nūju, paņem biķeri, lai aiznestu padzītajiem blandoņiem. Ķēniņš pārbrauc no sērsībām, pamana, kas noticis, un paliek tīri sajucis, nezinādams, ko darīt, ko iesākt, bet sieva to mierina:
«Lai, lai, vīriņ! Kad ritu no mūsu ienaidniekiem ziņa pienāks, lai tu mani atdod, tad steigšos ar lielāko prieku turpu, jo - tici droši - vakarā būšu atpakaļ. Esi tik mierīgs, gan zināšu!»
No rīta divas ziņas klāt. Viena: lai atdodot sievu tam, kam biķeris;otra: lai atdodot sievu tam, kam nūja. Trijvalstu ķēniņš atbild abiem ziņu nesējiem vienādi: būšot tūlīt klāt, lai tik gaidot pie torņa pils.
Pusdienas laikā pie torņa pils bija savādas precības: divi precinieki, viena paša precamā, ko tomēr īstais vīrs sen jau noprecējis. Jaunā ķēniņiene noiet pie torņa, šie abi stāv kā brieži - vienam biķeris roka, otram - nūja. Tas viens sniedz biķeri un sauc:
«Nāc pie manis!»
Tas otrs sniedz nūju un sauc:
«Nāc pie manis!»
Padzītie ķēniņi nu blandās pa pasauli, zobus griezdami un dienu mūžu gudrodami, kā jele pilis atdabūt, kā atriebties. Beidzot tie piemāca vienu no saviem veciem sulaiņiem, lai tas salīgtu pie trijvalstu ķēniņa kalpot un tad izdevīgā brīdī nūju un biķeri nospertu. Tā notiek. Vecais blēdis glūn, kamēr izdabū, ka nūja pagrīdē, biķeris pagultē. Un kādu dienu, kamēr ķēniņš ar sievu pie sievastēva sērš, šis paņem nūju, paņem biķeri, lai aiznestu padzītajiem blandoņiem. Ķēniņš pārbrauc no sērsībām, pamana, kas noticis, un paliek tīri sajucis, nezinādams, ko darīt, ko iesākt, bet sieva to mierina:
«Lai, lai, vīriņ! Kad ritu no mūsu ienaidniekiem ziņa pienāks, lai tu mani atdod, tad steigšos ar lielāko prieku turpu, jo - tici droši - vakarā būšu atpakaļ. Esi tik mierīgs, gan zināšu!»
No rīta divas ziņas klāt. Viena: lai atdodot sievu tam, kam biķeris;otra: lai atdodot sievu tam, kam nūja. Trijvalstu ķēniņš atbild abiem ziņu nesējiem vienādi: būšot tūlīt klāt, lai tik gaidot pie torņa pils.
Pusdienas laikā pie torņa pils bija savādas precības: divi precinieki, viena paša precamā, ko tomēr īstais vīrs sen jau noprecējis. Jaunā ķēniņiene noiet pie torņa, šie abi stāv kā brieži - vienam biķeris roka, otram - nūja. Tas viens sniedz biķeri un sauc:
«Nāc pie manis!»
Tas otrs sniedz nūju un sauc:
«Nāc pie manis!»
