«Kas tad tev, dēliņ, noticis?»
Raudātājs nu izstāsta visu, kas vien tam ceļā gadījies, un neslēpj ne pa naga melnumu - it nekā, pat tēva sukas ne.
   «Tas labi, mans dēls! Tev taisna un līdzcietīga sirds. Un, tā kā tu to meitu izglābi, tad es atkal tevi izglābšu, pie kam vēl par piemiņu atdošu savu veco nūju, ar ko varēsi visus darbus izdarīt, ko vien tik vēlies.»
   Vecais piesit ar nūju un saka:
   «Muklāj, veries, zirdziņ, velies!»
Muklājs tūlīt paliek cieta zeme, un ērzelis ar visu jājēju izlec uz sausuma;vecais iedod nūju un tad pazūd kā ūdenī.
   Tagad Sarga dēls arī piesitīs ar nūju, sacīdams:
«Lai mans ērzelis būtu rāms kā avs un lai es izskatītos tāds, ka mani neviens pie ķēniņa nepazītu!»
   Tā notiek. Nu tas pārjāj pie ķēniņa un sakās slavens mālderis esam. Ķēniņam tāds amats brīnum pa prātam, jo jaunnedēļ nodomājis kāzas svinēt, un tādēļ arī uz tām dienām pils jādabū glītāka. Labi, no rīta iet darbs vaļā. Viņš ieiet vienā istabā, piesit ar nūju un saka:
   «Kaut šai istabā redzētu tās lankas, kur pie tēva avis ganīju!»
   Acumirklī uz visām četrām sienām Sarga dēls gana tēva avis. Nu ieiet otrā istabā, piesit ar nūju un saka: «Kaut šai istabā redzētu to vītolu, kurā stabulīti lobu!»
   Acumirklī uz visām četrām sienām Sarga dēls sēž vītolā un lobj stabulīti. Nu ieiet trešā istabā, piesit ar nūju un saka:
   «Kaut šai istabā redzētu to, kā stipros vīrus ēdinu un dzirdinu!»