Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net
Sērdiene un mātes meita
Teicējs: Elīna Stengrēvica
Ilustrators: Kaspars Studāns
Labi! Sērdienīte labprāt palikusi. No rīta vīriņš ievedis sērdienīti īpašā istabā, tur bijušas divas kastītes: viena lielāka, otra mazāka.
«Kuru kastīti tu vēlies?» vīriņš prasījis.
«Mazāko!» sērdienīte atbildējusi.
«Labi! Ņem mazāko, es tevi pavadīšu līdz vārtiem.»
Pie vārtiem viņš teicis sērdienei: «Nāc man pakaļ!»
Sērdiene gājusi pakaļ. Drīzi bijis jāiet govju ganam garām. Gana suns sācis riet: «Am, am, am! džiņdž, džiņdž, džiņdž!»
Sērdienīte neko. Drīzi bijis jāiet cūku ganam garām, tam arī bijis sunītis, tas sācis riet tāpat: «Am, am, am! džiņdž, džiņdž, džiņdž!»
Sērdienīte neko. Drīzi pienākuši pie lieliem vārtiem. Vecais vīriņš attaisījis vārtus un uzpūkstinājis sērdienīti saimnieces sētas vidū. Bet kastīti sērdienīte tai dienā neattaisījusi vaļām, nolikusi klētī, lai stāv. Otrā rītā tad attaisījusi, un kā nu visi pārbrīnījušies: kastīte bijusi pilna ar spožu zeltu. To redzēdama, saimniece plijusies virsū, lai sērdienīte izstāstot, kā pie zelta tikusi.
«Tā un tā,» viņa teikusi, «lecu akā pēc vārpstas - izkritu zaļā pļavā, pa zaļo pļavu iedama, uzgāju mājiņas ar vecu vīriņu, tam bija mana vārpsta. Bet viņš ātrāk neatdeva, kamēr izkurināju viņam pirti. Nu, un tā vīriņš nopērās, atdeva man vārpstu un iedāvināja vēl šo kastīti.»
«Tā, tā!» saimniece atteikusi un tūliņ sūtījusi savu meitu arī pie akas vērpt, lai nepaliktu sērdienei apakšā.
«Kuru kastīti tu vēlies?» vīriņš prasījis.
«Mazāko!» sērdienīte atbildējusi.
«Labi! Ņem mazāko, es tevi pavadīšu līdz vārtiem.»
Pie vārtiem viņš teicis sērdienei: «Nāc man pakaļ!»
Sērdiene gājusi pakaļ. Drīzi bijis jāiet govju ganam garām. Gana suns sācis riet: «Am, am, am! džiņdž, džiņdž, džiņdž!»
Sērdienīte neko. Drīzi bijis jāiet cūku ganam garām, tam arī bijis sunītis, tas sācis riet tāpat: «Am, am, am! džiņdž, džiņdž, džiņdž!»
Sērdienīte neko. Drīzi pienākuši pie lieliem vārtiem. Vecais vīriņš attaisījis vārtus un uzpūkstinājis sērdienīti saimnieces sētas vidū. Bet kastīti sērdienīte tai dienā neattaisījusi vaļām, nolikusi klētī, lai stāv. Otrā rītā tad attaisījusi, un kā nu visi pārbrīnījušies: kastīte bijusi pilna ar spožu zeltu. To redzēdama, saimniece plijusies virsū, lai sērdienīte izstāstot, kā pie zelta tikusi.
«Tā un tā,» viņa teikusi, «lecu akā pēc vārpstas - izkritu zaļā pļavā, pa zaļo pļavu iedama, uzgāju mājiņas ar vecu vīriņu, tam bija mana vārpsta. Bet viņš ātrāk neatdeva, kamēr izkurināju viņam pirti. Nu, un tā vīriņš nopērās, atdeva man vārpstu un iedāvināja vēl šo kastīti.»
«Tā, tā!» saimniece atteikusi un tūliņ sūtījusi savu meitu arī pie akas vērpt, lai nepaliktu sērdienei apakšā.
