Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net
Sērdiene un mātes meita
Teicējs: Elīna Stengrēvica
Ilustrators: Kaspars Studāns
Saimnieces meita vērpusi, vērpusi, bet pavediens negribējis un negribējis trūkt. Beidzot tīšu pārrāvusi pavedienu un iesviedusi vārpstu akā. Saimniece tūliņ izskrējusi:
«Lec tik nu pakaļ, lec tik nu pakaļ!»
Lēkusi arī un izlēkusi zaļajā pļavā, kur cūku gans ganījis.
«Vai neredzēji manu vārpstu?»
«Redzēju gan - vecs vīriņš tagadiņ aiznesa, ej tik uz priekšu!»
Pa gabaliņam ieraudzījusi govju ganu.
«Vai neredzēji manu vārpstu?»
«Redzēju gan - vecs vīriņš tagadiņ aiznesa, ej tik uz priekšu.»
Saimnieces meita gājusi un panākusi vīriņu pie mazām mājiņām. Vai neesot pacēlis viņas vārpstu?
«Esmu gan, bet par velti neatdošu. Izkurini man pirti: uz lauka ir maitas kauli - tā laba malka, laidarā virca - tas labs ūdens, grāvī ērkšķi - tā laba pirtsslota.»
Un tā tūliņ saimnieces meita pagrābj tos pašus kaulus, iegrūž pirts krāsnī un vairāk nemaz neprasa, lai ir kā būdams. Tāpat ņem ar vircu, lai kāds dumbrs, kad tik slapjš, un ar ērkšķiem arī labāki ne - lai kāda slota, kad tik slotas izskatā. Vīriņš aizgājis pērties, bet ko viņš atradis? Spriesli nemaz nečūkstējuši, tik nenosalis uz lāvas. Vircā nemaz nomazgāties, vēl melnāks palicis. Ar pirtsslotu nemaz pērties, viscaur gandrīz sabakstījies.
Pēc pirts saimnieces meita ieminējusies par vārpstu. Vīriņš atdevis vārpstu, ne vārdiņa nesacīdams. Bet šī vēl gaidījusi zelta lietas, tādēļ nočūrojusies šā tā un negājusi tai vakarā mājā. No rīta vīriņš ievedis īpašā istabā un prasījis, kuru kastīti gribot: vai mazāko vai lielāko?
«Lec tik nu pakaļ, lec tik nu pakaļ!»
Lēkusi arī un izlēkusi zaļajā pļavā, kur cūku gans ganījis.
«Vai neredzēji manu vārpstu?»
«Redzēju gan - vecs vīriņš tagadiņ aiznesa, ej tik uz priekšu!»
Pa gabaliņam ieraudzījusi govju ganu.
«Vai neredzēji manu vārpstu?»
«Redzēju gan - vecs vīriņš tagadiņ aiznesa, ej tik uz priekšu.»
Saimnieces meita gājusi un panākusi vīriņu pie mazām mājiņām. Vai neesot pacēlis viņas vārpstu?
«Esmu gan, bet par velti neatdošu. Izkurini man pirti: uz lauka ir maitas kauli - tā laba malka, laidarā virca - tas labs ūdens, grāvī ērkšķi - tā laba pirtsslota.»
Un tā tūliņ saimnieces meita pagrābj tos pašus kaulus, iegrūž pirts krāsnī un vairāk nemaz neprasa, lai ir kā būdams. Tāpat ņem ar vircu, lai kāds dumbrs, kad tik slapjš, un ar ērkšķiem arī labāki ne - lai kāda slota, kad tik slotas izskatā. Vīriņš aizgājis pērties, bet ko viņš atradis? Spriesli nemaz nečūkstējuši, tik nenosalis uz lāvas. Vircā nemaz nomazgāties, vēl melnāks palicis. Ar pirtsslotu nemaz pērties, viscaur gandrīz sabakstījies.
Pēc pirts saimnieces meita ieminējusies par vārpstu. Vīriņš atdevis vārpstu, ne vārdiņa nesacīdams. Bet šī vēl gaidījusi zelta lietas, tādēļ nočūrojusies šā tā un negājusi tai vakarā mājā. No rīta vīriņš ievedis īpašā istabā un prasījis, kuru kastīti gribot: vai mazāko vai lielāko?
