Kādā mazā mājiņā dzīvojusi atraitne ar savu meitu un dēlu. Dēls vēl bijis puika gados, bet meita jau bijusi pieauguse. Vaigs tai bijis tik skaists un augumiņš tik slaiks, ka prieks bijis ko skatīties. Tik viena nelaime: meita bijuse par daudz dusmīga. Tā jau mēdz pa laikam būt: daiļam daiļa indeve - ko tur darīt! Māte gan spieduse, lai meita precētos, jo domājuse: Ja apprecēsies, gan tad vīrs izdzīs dusmīgo prātu! Bet meita no tam ne dzirdēt: kurš puisis nācis bildināt, to izdzinuse ar bīsteklu laukā.

   Reiz atnācis krietns tēva dēls daiļo meiču bildināt, bet meita teikuse: "Ja, ja - tūlīt!"

   Izskrējuse namā, pagrābuse bīsteklu un izdzinuse puisi ar kaunu laukā. Puisis aizsedzis acis un gājis sarkans kā vēzis uz mājam. Uz ceļa tas saticis vecu nabagu. Nabags prasījis: "Kas tev, puisīt, par nelaimi? Kādēļ tāds modīgs esi?"

   "Ak kas par niekiem!" nabags atteicis, "es apgalvoju, ka meita pie manis veca nabaga nāktu, ne vēl pie tevis jauna puiša."

   "Nu, tad pierādīšu to! Tūlīt iešu uz mājiņām meitu bildināt."

   Puisis pasmējies un neticējis. Bet nabags, vairāk nekā neatteikdams, gājis taisni pie meitas projām. Iegājis iekšā, nosēdies pie krāsns un nerunājis ne vārda. Uz reizi iznākuse atraitne un snieguse nabagam maizes riecienu. Bet nabags atteicis: "Neesmu nācis, mīļā māmiņ, ubagot, bet tavu daiļo meitiņu par sievu bildināt."

   To dzirdēdama, meita palikuse zila. Izskrējuse pēc bīstākla un izdzinuse nabagu laukā. Nabags - vienu spērienu dabūjis - sakritis četrrāpus un rāpies kā šunelis pār slieksni. Bet to tas darījis ar nodomu, jo rāpjoties pabāzis apakš sliekšņa šķaudamās zāles un tad aizgājis, ne ardievas neteicis.