Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net
Stiprais dēls
Teicējs: Ģirts Timrots
Ilustrators: Anna Pižova
Viens tēvs gribēja savu dēlu stipru uzaudzināt, tāpēc nekur nelaida laukā, istabā vien turēja un baroja uz labāko.
Kad dēls bija astoņpadsmit gadu vecs, tad vairs mierā nedevās, bet maļījās vienādi tēvam virsū, lai laižot šo laukā, jo jau diezgan stiprs esot. Gan tēvs negribēja vēl laist, bet, kad nevarēja atkapīties, tad sacīja: «Papriekšu tev vajaga savu spēku parādīt, tad redzēšu, vai tu gana stiprs būsi.»
Tēvs aizveda dēlu lielā mežā, sacīdams: «Rādi te savu spēku.» Dēls paņēma lielu liepu aiz viduča un nolieca galotni pie zemes. Bet tēvs papurināja galvu: «Nekā! Vēl tev, dēls, nav vajadzīgā spēka.»
Viņš pārveda to atpakaļ, lai barotos vēl stiprāks. Pa gada laiku dēls atkal prasījās iet pasaulē. Tēvs aizveda tai pašā mežā, lai rādot spēku. Dēls grāba lielu, resnu bērzu un pārlauza vidū pušu kā skangali. Tēvs sacīja: «Stiprs jau gan esi, bet vajadzīgā spēka vēl trūkst, vēl viens gads jāpabarojas.» Neko darīt — bija jāiet skābā prātā atpakaļ un jāņemas spēkā. Trešā gadā aizveda mežā — dēls apmeta mazo pirkstiņu lielam, lielam ozolam, izrāva ar visām saknēm un aizsvieda kā nieku. Tēvs sacīja: «Nu esi diezgan stiprs, nu vari iet pasaulē!»
Dēls aizgāja pasaulē. Gāja, gāja — satiek vienu kungu ar četri zirgi braucam. Kungs vaicā: «Kur tu laba iedams?» «Meklēju darba.» «Nāc pie manis! Cik gribi algas?»
«Cik gribu? Nu līgsim tā: ja es tavus darbus neveikšu - negribu nekā, bet, ja veikšu, tad Jurģu dienā trīs knipas tev sitīšu pa pieri.»
«Labi, brauc līdz uz muižu!»
Kad dēls bija astoņpadsmit gadu vecs, tad vairs mierā nedevās, bet maļījās vienādi tēvam virsū, lai laižot šo laukā, jo jau diezgan stiprs esot. Gan tēvs negribēja vēl laist, bet, kad nevarēja atkapīties, tad sacīja: «Papriekšu tev vajaga savu spēku parādīt, tad redzēšu, vai tu gana stiprs būsi.»
Tēvs aizveda dēlu lielā mežā, sacīdams: «Rādi te savu spēku.» Dēls paņēma lielu liepu aiz viduča un nolieca galotni pie zemes. Bet tēvs papurināja galvu: «Nekā! Vēl tev, dēls, nav vajadzīgā spēka.»
Viņš pārveda to atpakaļ, lai barotos vēl stiprāks. Pa gada laiku dēls atkal prasījās iet pasaulē. Tēvs aizveda tai pašā mežā, lai rādot spēku. Dēls grāba lielu, resnu bērzu un pārlauza vidū pušu kā skangali. Tēvs sacīja: «Stiprs jau gan esi, bet vajadzīgā spēka vēl trūkst, vēl viens gads jāpabarojas.» Neko darīt — bija jāiet skābā prātā atpakaļ un jāņemas spēkā. Trešā gadā aizveda mežā — dēls apmeta mazo pirkstiņu lielam, lielam ozolam, izrāva ar visām saknēm un aizsvieda kā nieku. Tēvs sacīja: «Nu esi diezgan stiprs, nu vari iet pasaulē!»
Dēls aizgāja pasaulē. Gāja, gāja — satiek vienu kungu ar četri zirgi braucam. Kungs vaicā: «Kur tu laba iedams?» «Meklēju darba.» «Nāc pie manis! Cik gribi algas?»
«Cik gribu? Nu līgsim tā: ja es tavus darbus neveikšu - negribu nekā, bet, ja veikšu, tad Jurģu dienā trīs knipas tev sitīšu pa pieri.»
«Labi, brauc līdz uz muižu!»
