- Vergiem nav vajadzīgs prieks, un vergi nedrīkst dziedāt, - ļaunumā saviebtu seju pateica Van Go-faņs. - Un, lai viņi uz visiem laikiem aizmirstu smaidīt, tu atved gaišmataino meiteni uz manu pili.

   - Jā gan, mans ļoti cienījamais kungs, vergiem ir vajadzīgs tikai darbs. Prieks, dejas un dziesmas pieder tev, mans ļoti cienījamais kungs, - iztapīgi čāpstināja uzraugs.

   Neko ļaunu nenojauzdama, Czi-Czina pievakarē gāja uz strautu mazgāties. Tikko viņa bija noliekusies un piesmēlusi saujas ar ūdeni, kad viņu sagrāba rup­jas rokas un vilka projām. Czi-Czina nepaguva pat iekliegties, jo tajā mirklī kāds aizsēja viņai muti.

   - Tagad tu dejosi tikai ļoti cienījamajam kungam Van Go-faņam, - nosēca uzrauga balss.

   «Ak vai!» domāja Czi-Czina. «Vai tiešām man uz visiem laikiem jāšķiras no tēva mājas, no dzimtā ciema, no maniem jaukajiem draugiem ogļračiem? Nē, nevar būt, ka viņi atstās mani negantā kunga varā. Bet - ak, nelaime! - viņi taču nezina ceļu uz kunga pili, jo neviens nav bijis tālāk par krustcelēm, kur ceļš sadalās septiņos zaros. Viņi pat nezinās, kāpēc es esmu pazudusi, un apraudās, it kā mani būtu aizrāvuši ļaunie gari.»

   Krūmos satraukti iežadzinājās žagata, Czi-Cziņas draudzene, un meitene pamāja tai un parādīja ar roku uz ciema pusi. Gudrais putns saprata Czi-Czinas mājienu un aizlaidās.

   Tuvojās krustceles, un meitene izmisusi domāja, kādas zīmes lai atstāj draugiem, kas nāks viņu at­brīvot. Vējš sapurināja viņas zeltainos matus un pārsvieda vienu sprogu pāri sejai.

   «Pareizi! Tādu matu šeit nav nevienai meitenei.»

   Czi-Czina, spītējot sāpēm, rāva savus matus vese­lām šķipsnām un uzkarināja ceļmalā augošo krūmu zaros. Tagad viņa bija droša, ka Czintaņas ogļrači atradīs ceļu.