Van Go-faņs atslēdza vārtus un gribēja ar vienu uzkliedzienu iedzīt ļaudīm bailes. Bet vai var ar kliedzienu iebiedēt palainu upi, kas izgājusi no kras­tiem? Nevar.

   - Atdod mūsu prieku! Atdod mūsu Czi-Czinu! - kliedza pūlis un sagrāba ļauno kungu Van Go-faņu kā spīlēs. Tas sāka trīcēt un lūgties:

   - Tikai nenogaliniet mani! Tikai dzīvību atstājiet!

   - Tavas dzīvības mums nevajag. Un tagad tavā pilī dzīvos mūsu bērni, bet tu pats nokāpsi rak­tuvēs un strādāsi no tumsas līdz tumsai, un tavs uzraugs tagad ar pletni stāvēs tev klāt.

   Meitenei Czi-Czinai izrauto matu vietā uzauga melni, bet krūmi, kur viņa bija uzkarinājusi savas zel­tainās sprogas, katru pavasari uzzied dzelteniem ziediem, un ļaudis, garām iedami, uzsauc:

   - Czi-Czin!