Czi-Czinas māte sēdēja pagalmā un tīrīja rīsa graudus, kad ap viņu sāka lidināties žagata un, uz­traukti žadzinādama, kaut ko stāstīja. Māte saprata, ka noticis kas ļauns, un skrēja uz strautu, kur bija aizgājusi Czi-Czina. Meitiņas nekur nebija. Nu viņa steidzās uz raktuvēm, kur strādāja Jan Su-cins. Metās jau krēsla, un ogļrači kāpa augšā, lai no­mazgātos un pulcētos pie akas noskatīties Czi-Czinas dejas. Uzzinājuši ļauno vēsti, ka meitene pazudusi, visi sastinga šausmās. Pēkšņi viņi izdzirda kāda balsi un izbrīnījušies redzēja, ka žagata sākusi runāt:

   - Ļaunais kungs aizveda Czi-Czinu! To zinu! Nā­ciet, glābiet Czi-Czinu!

   - Ļaunais kungs? - iekliedzās daudzas balsis.

   - Ak tā, viņam nepietiek, ka mēs viņam no ausmas līdz rietam atdodam savus spēkus, viņš grib mums nolaupīt arī prieku! Ejam, vīri, savu Saules meitu, savu Laimes bērnu, savu Cerību sūtni mēs viņam ne­ atstāsim! Tagad viņš drebēs no mūsu spēka!

   Ļaužu pulki plūda pa ceļu kā varena palaina upe, uzņemdama arvien jaunus ūdeņus - zemniekus, kas savos lauciņos beidza darbus un ar kapļiem rokās devās uz Czintaņas ciemu. Visiem pa priekšu gāja Jan Su-cins, augstu nesdams ogļrača lukturi.

   Klāt krustceles. Septiņi ceļi veda uz dažādām pu­sēm, bet, ja citi grima tumsā, tad viens bija gaišs, it kā to apspīdētu neredzama saule.

   - Skatieties, skatieties, tie ir Czi-Czinas mati! - kāds iesaucās. - Viņa mums atstājusi ceļa zīmes! Kad ļaužu straume nonāca pie pils, tās vārti bija jau aizslēgti.

   - Atdariet! Atdariet! - sauca ogļrači, un zemnieki sita ar kapļiem pa dzelzs vārtiem.