Trešajā nedēļā gājām pa laukiem netālu no Engures ezera. Kurmja rakumā laiku pa laikam paspīdēja mazi dzintara gabaliņi ričurača kauliņa lielumā. Es prasīju kurmim: "Tu tos man dod?"

   "Ko tad? Ak tos? Nē," viņš smējās, "tie tāpat nejauši gadījušies. Tie jau nav nekādi dzintari, tādi maziņi.

   Te vispār ir daudz tādu mazu dzintariņu, pastaigā pa kartupeļu vagām vai rudenī pa rudzu zelmeni."

   Es pastaigāju pa kartupeļu vagām un tiešām salasīju pilnu kabatu dzintareļu. Es redzēju, kā puikas staigāja aiz arkla, kad tēvs ar. Kā strazdi aiz arkla lasa sliekas, tā viņi lasīja dzintariņus. Trešās nedēļas beigās ienācām ezera krastā lielā priežu silā, bez viena krūma, bez viena cera, tikai zaļas un gaiši pelēkas sūnas, kurās auga daudz sēņu. Kurmis pabāza galvu un nomirdzināja — kriks-kriks-kriks! — dzintara zobu. "Te. Šite. Lien līdzi!" Es nu atkal piesēju zobbirstītes sev virs acīm un līdu līdzi. Līdām, līdām, līdz ielīdām tādā kā istabā, kā zālē. Tur strādāja daudz kurmju. Visas sienas bija tīra dzintara, kurmji lauza to no sienām ārā, virpoja, slīpēja, vīlēja un urba. "Te visus dzintarus pataisa plikus, norauj tiem kamzolīšus un noslīpē vienādus. Pēc tam taisa mušu sitamajām pletnēm kātus, dzintara ziepju trauciņus un cigarešu iemutes," pikti teica kurmis. Tur taisīja arī zābaksmēra bundžiņas no dzintara un pelnutraukus. Es teicu, ka tam visam nu gan dzintars nav radīts. Un kas to visu tā dara? Un kam tas viss vajadzīgs? "Muļķīgajiem," teica kurmis. "Un muļķīgie taisa. Muļķīgie muļķīgajiem."

   Paši dzintara maitātāji kurmji arī bija izgreznojušies dzintarā, kur un kā vien varēdami. Spogulīšiem dzintara kātiņi, portfeļiem dzintara rokturīši. Saulesbrillēm dzintara rāmji un kurpēm dzintara papēži. Varēja redzēt, ka katrs grib parādīt, cik ļoti viņš mīl dzintaru. Cits bija pieskrūvējis sev dzintara ausis, viens ielicis mākslīgo dzintara aci un bolīja to uz visām pusēm, lai citi arī redz.

   Te man nepatika. Man likās, ka te dzintaru iznieko. Tā kā tādu kartupeli: cep, ēd, mizo. Vāra dzintara ķiļķenus, cep dzintara pankūkas. Kaisa tā kā pūdercukuru uz tortēm. Es pateicu arī kurmim, ka šie meistari man nepatīk. "Vai kāds no viņiem zina dzintara valodu?" es prasīju. Jo es skaidri dzirdēju, kā dzintari kliedza, žēlojās un dusmās lamāja muļķīgos kurmjus, bet tie ne saprata, ne dzirdēja. Viņi neprata dzintara valodu.