Tas ļaunu cilvēku tuvumā nobāl. Kad es runāju ar cilvēku un redzu — dzintars nobāl, es kļūstu piesardzīgs, es saprotu: šis cilvēks nav labs, viņš tikai par tādu izliekas. Bet labu cilvēku tuvumā dzintars atdzīvojas, reizēm iemirdzas tā, ka man sirds noreibst un acīs sakāpj siltums. Tad cilvēki man saka: "Kādas tev siltas acis!" — "Tas no dzintara," es saku. "Tas no dzintara."

   Bet dzintars iemirdzas man rokās. "No cilvēkiem," viņš saka. "Tas no šiem cilvēkiem." Man ir labi un viegli dzīvot. Ar manu dzintaru man ir ļoti labi un ļoti viegli dzīvot. Bet kurmi kopš tās reizes es vairs neesmu redzējis. Esmu redzējis visādus kurmjus, bet to smaidošo ar dzintara zobu, to vairs ne. Droši vien meklē tagad cilvēkus, kam vēl nav pašiem sava dzintara. Ja jūs satiekat, nebaidieties, lieniet līdzi, viņš jūs aizvedīs dzintara pasakā.

   Bet varbūt arī kādā citā pasakā. Vienalga — mēs vēl satiksimies, varbūt krāsu pasakā, varbūt smaržu pasakā, varbūt pasakās, kurās vējš čab lapās vai jūra krāc. Pasaku jau ir ļoti daudz, un tās nekad nebeidzas.