"Nē, šie nav gudri kurmji," mans kurmis teica. "Šie nav. Bet iesim tālāk." Līdām, līdām, priekšā atkal dzintara darbnīca. "Te zina dzintara valodu," teica kurmis. Es klausījos, kā katrs meistars ar dzintaru aprunājās, un tad tikai sāka to veidot. "Vai tu gribi labajā pusē to mirdzumiņu paturēt? Vai tu gribi, lai to grumbulīti tev slīpē nost?"

   Te ievēroja katru dzintara spīdumiņu un liekumiņu un visas īpatnības saglabāja. Teiksim, ja dzintariņam bija trīs kājas, tad trešo nerāva nost, lai tikai viņš būtu līdzīgs divkāju dzintariem, — tā ne. Ja bija četras ausis, tad divas nerāva nost, bet atstāja visas četras. Ja dzintars bija ar ūsām, tad atstāja to ar ūsām, dabisku, tādu, kāds viņš ir, un iznāca skaistas rotaslietas. Te katram dzintara gabaliņam pašam ļāva izvēlēties, kas viņam labāk piestāv. "Tev labi piestāvētu metāla apkaklīte." — "Tev — koka rāmītis." — "Tev — sudraba ķēdīte," teica meistari. Pavisam parasts dzintars pagrieza savu īsto pusi, nostājās īstajā vietā, iemirdzējās gaismā, kādā neviens to nebija redzējis, un visi nu iesaucās: "Re, kur skaists dzintars!" Te sēdēja mākslinieki, katrā dzintarā meklēja skaistākās vietas un parādīja tās citiem. "Bet tas vēl nav viss," teica mans kurmis. "Te strādā arī tie, kas jau rotkaļa amatu apguvuši, bet grib veidot kaut ko vairāk. Viņi veido cilvēku īpašības. Redzi, tā, piemēram, ir Lielība, citi to sauc arī par Patmīlību."Tur stāvēja no tukšiem salmiem taisīta lelle ar dzintaru nabā. "Un tā ir Nenovīdība. Vēl to sauc arī par Skaudību."

   Zāles malā stāvēja dzintars ar dzintara spārniem, bet otrs dzintars tam pašlaik zāģēja nost vienu spārnu. Tā viņi tur stāvēja — divi sastinguši dzintari — viens ar spārniem, otrs — skaudīgs un bez un tam pirmajam zāģē.

   Tālāk kurmis mākslinieks vēl tikai veidoja dzintarā citu īpašību. Pļāpību. Dzintara gabals bija iebāzis mēli otram dzintara gabalam ausī, bet tas savu mēli iebāzis ausī nākamajam, un nākamais — aiznākamajam, un tā tālāk un tālāk pa loku, līdz pēdējais dzintars savu mēli iebāž ausī pirmajam un nu visi stāv riņķī, katra mēle otra ausī. Dzintars mākslinieku rokās pasakaini mainījās. Dzintara gabali kusa un pārveidojās. Dzintara gabals pēkšņi pārvērtās dzintara gaismā, bet dzintara gaisma sabiezēja dzintara putekļos, un no dzintaraina putekļu mākonīša pēkšņi izveidojās dzintara cilvēks, kas pēc laiciņa atkal varēja pārvērsties apaļā dzintara gabalā vai pazust smaržīgos dzintara dūmos.