Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net
Ežapuķe
Teicējs: Māra Mennika
Autors: Dzidra Rinkule - Zemzare
Dārzniekam
bija visādas puķes: cita par citu skaistāka, cita par citu košāka un cita par
citu smaržīgāka. Viņš tās ļoti mīlēja un uzcītīgi kopa, tāpēc puķes ziedēja
visu cauru gadu.
Kādu
dienu dārznieks ienesa siltumnīcā tumši zaļu, neizskatīgu bumbuli. Tas bija
rievains un pārklāts ar neskaitāmām adatām.
— Kas
tad tas tāds? — pietvīkdama brīnījās dzeltenā tējas roze. Viņa ļoti apvainojās
par tik neglīta viesa ierašanos saulainajā puķu mājā. — Kā tādu var likt kopā
ar mums zem viena jumta?
— Arī
es nesaprotu, kāpēc mūsu mīļais dārznieks tā rīkojas. — Ne mazāk sašutusi bija
hortenzija un, stīvi turēdama savu sārto ziedu cekulu, turpināja:
— Tas
taču ir apkaunojums mums visām!
— Jā
gan, jā gan... — nopūtās maijpuķīte un aizsedza ar lapu caurspīdīgo ziediņu
acis. — Man liekas, ka es aiz šausmām esmu kļuvusi slima. Varbūt es pat nokaltīšu
un nomiršu, jo nespēju redzēt neko neglītu.
—
Neuztraucies, mana mīļā, — viņu mierināja amarilis. — Skaties uz mani! Mans
skaistums lai liek tev aizmirst adatainā bumbuļa neglītumu! Es iepriecināšu
tavu sirdi, mīlā!...
— Bet
es domāju tā, — sacīja ceriņš. — Neglītais adatainis nav cienīgs, ka mēs to
vispār ievērojam. Izliksimies, it kā viņa te nemaz nebūtu.
—
Pareizi! Pareizi! — atsaucās puķes no visām pusēm.— Izliksimies, it kā viņa te
nemaz nebūtu!
Tad
ierunājās nonievātais adatu kamols:
— Kāpēc
jūs, māsiņas, esat tik ļaunas? Kāpēc velti dusmojaties? Arī es esmu puķe. Arī
es uzziedēšu dārzniekam par prieku.