«Es nevarēju gulēt. Mani nesa šurp liepu smarža un zvaigžņu spožums. Ņem mani līdz!...»

   «Es esmu klaidonis, man nava mājas. Es klejoju pa tādiem biezumiem, kur vēl nav iespīdējusi saules acs, es izbrienu purvus, pārpeldu jūras un atdusos kalnos, sniega gultā. Man līdz var staigāt tikai varoņi...» — un spēlēdams nozuda tumsā.

   Kad izdzisa pēdējās vijoļuskaņas un birze atkal pa­lika klusu, Ezerieša meita gāja uz māju. Mākonis bij uzgūlies mēnesim un grima ar viņu aiz eglēm. Ezeriena gulēja dziļā tumsā.

*

   Dienas aizgāja. Neviens neatnāca. Ezerieša meita staigāja pa ezera krastiem un rotājās ar zemes zie­diem. Saule tvīkdama brida pa strauta oļiem. Viņa ne­gāja dzert, viņa gāja spoguļoties. Nokritusi pie avota zālē, viņa skatījās savās starojošajās acīs, pietvīkušā vaigā. Viņas mati izrisa kā zelta vilnis, un no viņiem ziedi bira ūdenī. Un Ezerieša meita redzēja, cik viņa skaista. Kaut kas smags kā svins piepildīja visus vi­ņas locekļus, un noreibušu galvu viņa skatījās savā skaistumā... saskaitusies purināja ziedus no matiem un čukstēja: «Ko līdz mani brūni mati, ziedu, zāļu pie­biruši? Neviens nenāk. Nevienam manis nevajaga. Man pašai ar sevis nevajaga. Kur lai lieku sevi? Vai lai aprokos zemē, vai lai grimstu ezera dzelmē? Pa­saule ir tukša. Es gaidu, es saucu, bet neviens neat­saucas.»

   Tā pieplaka zālē, un viņu sāka smacēt asaras. Viņa raudāja un ar asarainu vaigu smagi vilkās uz māju. Viņu smacēja nost viņas pašas ziedu svars. Pilna kvē­les un spožuma viņa kāpa kalnā, un viņas miesa tvīka kā auglis saulē. Visi viņas dvēseles zariņi bij pie­kārti pilni nezināmu ziedoņa balvu. Viņa gāja kā zem nastas. Bet nevienam viņas nevajadzēja.

   Tad, kā tas gadījās, kā ne, tēvs salīga jaunu puisi... bālu, platu seju, lielu muti, degoši sarkanu galvu.

   «Cik riebīgs,» Ezerieša meita, viņam garām iedama, nodomāja; bet, kad viņš uz tās paskatījās un smaidīja ar savu plato muti, tā juta kā ļaunu varu pār sevi, tā zaudēja gandrīz samaņu un viņai palika tik smagi, ka gribēja saļimt pie viņa kājām. Viņa dvaša bij kā rei­binošs tvans, un viņa sarkanos matos tumsā šaudījās zaļas dzirksteles.

   Šis platais, neizsakāmi riebīgais kalps! Viņš gāja un likās visur virsū smagi kā klints gabals, un pie pas­talām tam bij piekaltuši brūni mālu piki.