Piegāja pie akas, slīga pār grodiem un skatījās mel­najā ūdenī... Tad mākoņi šķīrās un viņa redzēja zvaigznes ūdenī.

   Un viņai stiepās pakaļ zilie zemes dūmi un ieslēdza viņu kā gredzenā. Un viņa dzirdēja, kā pavardā ugu­nis sprakst, juta, kā gaisma zem liepām līst, redzēja zvaigznes debesīs. Ar pēdējo spēku viņas dvēsele pie­ķērās šām pēdējām dzīves skaņām.

   «Vēl rītā spīdēs saule... vēl spīdēs saule,» viņa sevi mierināja... iegāja ķēķī, apķērās mātei ap kaklu un raudāja.

   «Māt, es neiešu, neiešu! Neatdod mani vīram!»

   Bet māte teica: «Kam lai tevi vēl atdodu, bērns? Tik bagāta nav Ezerienas kalnos. Viņam ir treknas govis, labākās ganības. Purva priedēs daudz stirnu un briežu...»

   Un, klausīdamās, kā uguns sprakst, viņa atraisījās no mātes rokām un gāja istabā.

   «Vēl rītā spīdēs saule ... vēl spīdēs saule ...» Viņa vēra durvis.

   Aiz galda sēdēja drukns vīrs ar sarkanu bārzdu. Uz galda kā pierijusies čūska gulēja josta, pilna zelta du­kātu.

   «Vai tā ir dzīve?» viņai ienāca prātā, tad kā bez sa­maņas tā gāja pie galda un neredzēja, ka viņš sniedza tai roku, nedzirdēja, ka viņš to sauca par savu līgavu.

   Tur nevarēja ar zirgiem braukt. Viņa plašā sēta bij purva salā.

   Viņas kāzu rītā nezviedza kumeļi, nedziedāja pulk­steņi.

   Miglainā rītā Dūņu Vēzis aizveda Ezerieša meitu.

   Aiz Ezerienas kalniem gulēja purvs, kā jūra plašs. Pār viņu migla šūpojās kā viļņi. Zem viņas rāpoja pa ciņiem kroplas priedītes. Nodzeltējuši bērziņi birdi­nāja sīkas zelta lapiņas. Kad Ezerieša meita ar Dūņu Vēzi stāvēja pakalnē kā krastā, tad purva bērziņi rau­dāja.

   Dūņu Vēzis iebrida papriekšu brūnajā rāvā un snie­dza Ezerieša meitai roku, pie kuras pirkstiem vēl bij piekaltušas asinis.

   «Pie tavām rokām ir asinis!» Ezerieša meita čukstēja ar neizsakāmu riebumu.

   «Jā, es vakar stirnu kāvu,» viņš teica un slaucīja roku.

   Bet Ezerieša meita vairs neskatījās uz viņu. Kā aiz­šauta irbe tā paskrējās uz vienu pusi, uz otru pusi gar zaļo purva malu — bet visur bij priekšā tas pats trek­nais, spīdīgais rāvs.

   Viņa skatījās vēl uz kalnu, bet tas bij ietinies miglā, tur vairs saules neredzēja.

   Tad viņa gāja un skatījās, kā viņas baltās kājas pa­mazām nogrima rāvā...

1905