Ezerieša meita bij nolikusi savas rotas un staigāja, ietinusies pelēkā sagšā.

   Tad pie viņas pienāca māte ar priecīgu vaigu un teica: «Aun baltas kājas, velc goda drēbes, spraud sak­tas krūtīs: šodien tev ir atnākusi laime — bagātais Dūņu Vēzis grib tevi bildināt.»

   «Māt, vai tu man tādu laimi novēli?» Viņa no­griezās un izgāja ārā.

   Tā laidās gar dārzu pa vakara krēslu kā izbaidīta grieze...

   Tad smilgās šmīkstēja sīki solīši; tai pretī nāca balts meitenīts bailēs ieplestām acīm.

   «Māsiņ, māsiņ,» viņa čukstēja. «Tur aizveda vienu saistītu ..-. tādi..,- tādi... zirnekļi... ar tīkliem vilka.»

   «Kāds viņš bij? Kāds viņš bij?»

   «Viņam bij mētelis saplēsts, sarkans un galvā no­vītis vainags, novītis vainags...»

   Ezerieša meita skrēja uz birzi... Kāpēc viņa vairs skrēja?... Tur viss bija tumšs, ne actiņas uguns redzēt. Galotnes šņāca, zariņi čukstēja: «Ko tu vēl meklē, gaidu dvēsele? Tava pēdējā vasara ir prom! Viņa aizbrauca saules ratiņos. Kas tavai dzīvei gaismu dos? Sapni aizveda pelēki zirnekļi... Kas tev stin­gušās rociņas sildīs, kas tev tumsā zvaigznes bērs?»

   Viss bija tumšs, tumšs un tukšs. Pūces kliedza, vēji raudāja, aizlūzuši koki vaidēja kā žņaugtu bērnu dvē­seles.

   Bez spēka, bez vaļas, bez jēgas viņa gāja uz māju.

   Tā gāja gar istabu, kur sprakstēja uguns, pa atvēr­tām durvīm gaisma lija pagalmā, drūmi stiepās liepu zaros...