Viņa redzēja bālu seju un nogurušas acis, ap kurām jau lasījās sīkas grumbiņas.

   Kur bija palikušas tās zelta šķipsnas, kas vijās ap viņas pieri kā rudeņa saule? Viņas mati bij vienādi pelēki, kā smilts.

   Un rudens jau bij. Pa birzi staigāja pelēkas sievas, lasīdamas nobirušās lapas ...

   Ezerieša meita sēdēja pie avota un raudāja par savu zudušo skaistumu.

   Izmisusi viņa staigāja pa lauku, it kā meklētu aizgā­jušās vasaras.

   Kad atnāca vakars, zeme un debess pazuda miglas atvarā. Bet Ezerieša meita negāja uz māju. Māja viņai izlikās tukša un sveša.

   Viņa peldēja pa miglu un skatījās pēc ieraduma uz augšu, kur reiz bij bijušas debesis, un vēsi pilieni krita viņas karstās acīs.

   Miglas atvarā nebij zvaigžņu. Viņa maldījās pa pie­lijušiem laukiem, krita pār akmeņiem un nosita kāju. Caur visu miesu izgāja karstas sāpes, viņa nogurusi palika pie akmeņa sēdot un necēlās augšā... Melns vilnis iesitās tai galvā un izgāja caur visiem locekļiem kā vēss, salds nogurums. Ausīs ieskanējās kā aizmirsta skaņa... Un viņa redzēja, ka pār birzes melno gūzmu sprakšķēdamas cēlās augšā zelta zvaig­znītes un rādīja zudušās debesis.

   Gaišs laimes vilnis viņu cēla augšā un nesa uz birzi.

   Bērzi nosaluši spiedās cits pie cita. Viss mežs šalca. Un varēja dzirdēt kā zobu klaboņu. Vai nosalis cilvēks drebēja mežā, vai stīvie zari sasitās... Kājas rauša mirušās lapas, salda trūdu smarža apkampa dvēseli kā smagas, bālas rokas.

   Un aiz kokiem spīdēja uguns. Tur sēdēja Sapnis un pilnām rokām meta zaļas egļu skujas sārtā.

   Sašņācās liesmas, skujiņas sprakstēja, zelta zvaig­znītes sitās uz augšu un rādīja zudušās debesis.

   Ezerieša meitai staroja acis ...