*

   Otrā rītā Ezerieša meita raudādama purināja zemes no saviem baltiem palagiem.

   Viņai bija kauns rādīties mātei; tā visu dienu slap­stījās pa dārzu, pa klēti, un viņas skaistā galva bij nokārusies kā aizšautai dūjai.

   «Ko tu darīji?» liepas šalca. «Tu esi Ezerieša meita, viņš — netīrs kalps.»

   «Es vairs nekad tā nedarīšu, nekad, nekad,» viņa solījās.

   Tad nāca karstas naktis, un kalps atkal klauvēja pie Ezerieša meitas durvīm.

   «Es pieiešu tikai pie durvīm,» tā drebēdama domāja.

   «Es tikai atvilkšu bulti...

   Es tikai pavēršu durvis un aizdzīšu viņu...»

   Bet viņu apreibināja kalpa karstā elpa, un tā ap­mulsusi ieslīga viņa rokās.

   Un tā arvienu tālāk ...

   Naktis pagāja karstā tvanā, dienas kaunā un sāpēs...

   Reiz Ezerieša meita sēdēja norā uz akmeņa un, galvu ietinusi priekšautā, raudāja.

   Tad atnāca pie viņas kalps, deva tai zelta gredzenu un sauca viņu par savu līgavu.

   Bet Ezerieša meita nosvieda gredzenu zemē un teica: «Es tev neesmu līgava! Es tevi ienīstu, es tevis ne­gribu. Es esmu Ezerieša meita, tu esi netīrs kalps. Ej nost no manis, tavā dvašā ir čūskas nāvekļi!»

   Viņa skrēja uz māju, ķērās tēvam ap kaklu un lū­dzās: «Tēt, dzen kalpu prom! Viņš dod man gredzenu un sauc mani par savu līgavu.»

   Otrā dienā kalpa vairs nebij Ezerienā. Ezerieša mei­tai palika tik viegli kā saulē pēc negaisa tvana.

   Tā nopina vainagu no pēdējām vasaras puķēm un gāja uz avotu spoguļoties.