Sārts siltums lija uz viņas locekļiem, viņas drēbes kūpēja pie ugunskura.

   Un Sapnis izstiepa rokas un vilka viņu pie sevis... «Vai tu vēl nevari dusēt? Vēl klīsti pa laukiem kā no­maldījusies bezdelīga? Vēl meklē gaismas rudeņa nak­tīs? Vēl nāci sildīties pie mana ugunskura? ... Ko es tev varu dot? Es esmu izdzīts no dzīves kā tu. Es reiz sēdēju pie viņu galdiem, kad viņi svinēja uzvaras svētkus un lielījās ar to, cik kurais nokāvis... Es vi­ņiem teicu, ka dzīve ir neuzvarama un plaša kā pa­saule. Es viņiem stāstīju par salām nezināmos ūdeņos, par saulēm aiz tālumu miglas. Bet mani izsmēja un aizdzina kā ārprātīgu. Viens kurinu mežā uguni un sēju debesīs zvaigznes. Šās zvaigznes priekš tevis deg, priekš tevis mana dvēsele kvēlo... Man dzīve ceļā tīklu stiepj, varbūt viņa sasies mani, tad manas ugunis izdzisīs, tu viena paliksi tumsā...»

   Kad rīta vēji pār bērzu galiem šķira mākoņus, uguns izdzisa ... Sapnis aizgāja.

    Sasiluši pie pavarda, apreibusi no viņa skūpstiem, tā laimīga gāja uz māju. «Vēl atnāks vasara.., Vēl at­nāks vasara .,.» viņas lūpas smaidīja.

*

    Vasara atnāca vienā zeltā. Nekad Ezerieša meita ne­bij tik karsti taisījusies dzīvot kā šai vasarā. No paša rīta viņa izrotājusies gaidīja, kad atnāks, kad sauks viņu... Viņas klētiņa bij ik dienas izlikta jauniem vainagiem, celiņi izkaisīti liepu lapām... Un visa vi­ņas dvēsele bij kā atvērts rožu dārzs...

   Katrai dienai tā noskatījās pakaļ ar izmisumu, kā gribēdama noturēt, saturēt, lai neaiziet... Un atnāca pēdējā vasaras diena. Ezerieša meita zināja, ka tā ir pēdējā: jau rudens bij iekāris bērzu zaros garas zelta ķēdes... Atnāca un aizgāja, un blāzma kaisīja uz vi­ņas kapa sarkanas rožu lapas.

   Ezerieša meita pakrita zem liepas un apklāja rokām vaigu...

   Un liepas šalca: «Ko tu vēl gaidi, slinkā dvēsele? Pēdējā vasara ir prom! Jau rudens stindzina manus zarus. Ko tu vēl gaidi? Dzīve vij tev stipras saites. Drīz, drīz viņa tevi sies ...»

   Un rītā bij liela salna: puķes bij melnas, sakritušas čumuros. Ezerietis noskumis pārnāca no lauka: labība bij nosalusi. No purviem kāpa migla un ietina Ezerienas saulainos kalnus. Uz dzīviem zariem puva melnas lapas, uz laukiem — labība. Un Ezerietis runāja ar māti: «Kur mēs ziemu ņemsim maizi?»