*

   Valgā, klusā vasaras vakarā liepas smaržoja. Aiz­gāja saule, nogulas mākoņi, norima vējš. Zvaigznes saka mirkšķināt pelēki zilām actiņām. Visas durvis aizveras, visas balsis apklusa; bet Ezerieša meita neva­rēja aizmigt. Pa klētiņas durvīm plūda liepu smarža un ceļa viņu augša. Viņa gāja ārā, klausījās, kā dārzs elpo, un domāja: «Liepas smaržo.. .» Smaidīja, skatī­jās zvaigznes un sāka iet uz mežu. Ejot šūpojās pati savos sapņos.

   Migla šūpojās uz pļavām. Mēness kāpa debesīs. Vi­ņam pakaļ salīcis līda melns mākonis kā ļaundaris un stiepa ap viņu savas rokas. Birzes bērzu baltie stulmi grima liepu tumšajā velvē. Zvaigznes mirdzēja kā sve­cītes altārī... Zaru zariņi pastiepusies klausījās un gaidīja...

   Ezerieša meita iegāja birzē; mēneša stari bēguļoja pa birzes kluso krēslu. Kur viņi slēpdamies piekļāvās, tur atspīdēja bērzu baltā miza... Tad palika tumšs, lapas sāka šalkt un drebēt, un Ezerieša meita dzirdēja skaņas... Viņa apstājās un klausījās: viens spēlēja tumsā.

   Ezerieša meita gāja skatīties. Tā ilgi maldījās pa mežu. Viss bija tumšs. Vējš gaudoja. Koki raudāja, un visas zālītes drebēja. Un Ezerieša meita juta jau uz rokām un vaigiem siltu rasu. Kad mākonis palaida vaļā mēneša ripu, tā pamanīja vienu cilvēku, kas nedzirdamiem soļiem staigāja pa birzi un spēlēja.

   Viņa gāja tam līdzi un apstājās, kad viņš, pie bērza atslējies, sāka skaņot savu vijoli. Bērza zaros šūpojās mēneša stars, un viņa gaismā ta ieraudzīja gaišu galvu, ap kuru vijās tumši sarkanas rozes kā sarecē­jušas asinis. Tas bija viņas ķēniņa dēls.

   Viņš pacēla savu bālo seju un smaidīdams skatījās viņā.

   «Kas tu esi?» viņa, elpu aizturējusi, jautāja.

   «Es esmu sapnis. Es nogriežos no tā, ko dzied un runā, un nakti spēlēju klusākas domas. Neviens vēl viņas nav domājis, neviens viņu nedzird... Nevienam manis nevajaga, viens staigāju pa tumsu, un tikai koki un zālītes klausās manas vijoles skaņas. Kā tu esi at­nākusi še? Tagad jau visi guļ...»