Viņa stāvēja zem liepām savas klētiņas priekšā. Aiz klētiņas jumta svīda rīts, ap liepu galotnēm staroja bāli zili gaismas kroņi. Tumsas pilnie zari sāka mos­ties, lapas klusi drebēja rīta vēsmā; zalē skanēdami nokrita divi trīs rasas pilieni...

   Tad liepu galotnes sāka sarkt, un viņa dzirdēja aiz klētiņas pakavu dunoņu. Tur viņš nāca ka sarkans mē­nesis caur vakara dūmiem — pelēkā miglas kumeļa, rožu vainagu galvā... Viņa vaigs klusi blāzmoja zīda matu ēnā, kad viņš garām gāja... Vai viņš to sveici­nāja? Vai viņš to skūpstīja? — viņas dvēsele pielija kā ar sauli.

   Zem ābelēm blāzmodams zuda viņa sarkanais mē­telis, pakavi dunēja, koki drebēja, rasas piles smagi krita...

   Ezerieša meitas sirds bij laimes pilna.

   Ar kadu prieku, ar kādu kaislību viņa tagad taisī­jās dzīvot!

   «Māt, es gribu būt daiļa! Dod man balto āboliņa lauku, balto kazu un baltos sudraba dālderus.» «Ko darīsi ābolā?» «Ganīšu viņā kazu.» «Kam tev kaza?» «Mazgāšos viņas pienā...» «Ko pirksi par maniem dālderiem?» «Saktas, zīles, dzīpariņus.»

   «Ņem, meitiņ, ņem, audz balta un daiļa par visām meitām!»

   Baltābola lauks ziedēja kalnā, saulē. Kaza ganījās saldas āboliņa galviņās. Ik rītus, ik vakarus uz viņu nāca Ezerieša meita ar baltu slauceni rokā. Ik rītus, ik vakarus mazgājās kazas pienā.

   Dienām rakstīja priekšautus un rotājās zīlēm un sak­tām. Naktis staigāja pa ceļiem, klausījās un gaidīja... Bet viss bija tāpat kā agrāk.

   Zeme dusēja, koki elpoja, visur bij miers. Neviens neatsaucas uz viņas gaidām. Zvaigznes dzisa kā izde­gušas dzirkstis pelēkā debesu pavardā. Ezerieša meita gāja noskumusi gulēt.