Un rītā tēvs ieraka sētā jaunu precinieka stabu — zaļu ozola stabu ar spožu tērauda riņķi, kur zirgus piesiet.

   Nu dimdēja pakavi, skanēja zvani, nu brauca pre­cinieki pelēkos svārkos, saglaustiem matiem, baltiem kreklu atlokiem.

   Bija stalti, bija bagāti, bet Ezerieša meita neviena negribēja.

   «Vēl jau ir bērns, lai padzīvojas vēl kādu gadu,» vecie runāja, un precinieku pulksteņi drīz apklusa.

   Bet ļaudis ļauni smējās: «Diezin kāda ķēniņa dēla grib sagaidīt.

   Ezerieša meita bij pirmā dziesmās un rotaļās. Bet kas ar viņu bija, kas ne: visjautrākā rotaļā tā nosku­musi atstāja rindu un aizgāja. Kas viņu tādā reizē sastapa, tas redzēja tikai viņas plaši ieplestās acis kā pret sauli atvērtus lodziņus.

   Meitenes gāja tai pakaļ un atrada viņu pakalne stāvam.

   «Ko tu skaties?» viņas brīnījās. «Es gaidu...»

   Bet debesis bija klusas un mēmas, zeme paēdusi un apmierināta. Nekā nesagaidījusi, tā gāja vakarā uz māju. Un viņas tēls šūpojās caur krēslu kā maldu sapnis balts.

   Ziemas vakarā, kad sievas trieca ap ratiņu, Ezerieša meitas smiekli vijās caur viņu valodām ka sudraba strauts... Bet kas viņai uznāca — tā nobālēja un apklusa ... piestājās pie loga un skatījās ārā, kur ista­bas dzeltenā gaisma plivinājās zem koku ēnām ka vējā palaista bura un zvaigznes bira tumsā kā zaļi, sēri pilieni.

   «Ko tu skaties tumsā?» sievas jautajā.

   «Es gaidu, es gaidul»

   «Gaidi, gaidi, kāda ķēniņa dēla tu sagaidīsi.» Bet viņa sagaidīja...

   Visu nakti viņa bij maldījusies apkārt briesmīga nemierā, viņas kājas bij nosalušas, mati slapji no ra­sas, piere blāzmoja kā zvaigžņu sietiņš.