"Nu visiem skaidrs, ka viņi mīl viens otru," teica jaunais Pāžs. "Tas ir skaidrs kā kristāls!" Un Karalis vēlreiz divkāršoja viņa algu. "Kāds gods!" sauca galminieki.

   Pēc Banketa notika Balle. Līgavai ar līgavaini bija jādejo Rožu deja, bet Karalis spēlēja flautu, kā bija apsolījis. Viņš gan spēlēja ļoti slikti, bet neviens nekad nebija uzdrošinājies to teikt, jo viņš taču bija Karalis. Patiesībā viņš prata tikai divus meldiņus, turklāt bija grūti saprast, kuru no tiem viņš spēlē. Tas arī nebija svarīgi, jo, lai ko Karalis darītu, visi tik un tā sauca: "Burvīgi! Burvīgi!"

   Pēdējais programmas numurs bija milzīga uguņo­šana, kam bija jāsākas tieši pusnaktī. Jaunā Princese nekad nebija redzējusi uguņošanu, tāpēc Karalis pavēlēja Karaliskajam Pirotehniķim labi sagatavoties kāzu vakaram.

   "Kā izskatās uguņošana?" viņa kādu ritu vaicāja Princim, iznākdama uz terases.

   "Tā ir kā Ziemeļblāzma," iejaucās Karalis, kurš vienmēr atbil­dēja uz jautājumiem, kas bija domāti citiem cilvēkiem, "tikai daudz dabiskāka. Man tā patīk labāk par zvaigznēm, tāpēc ka vienmēr jau laikus ir zināms, kad tā parādīsies, un tā ir ne mazāk jauka kā mana flautas spēle. Jums uguņošana noteikti jāredz."

   Tāpēc Karaliskā dārza stūrī tika uzcelts liels statīvs, un, līdzko Karaliskais Pirotehniķis bija visu novietojis, kur pie­nākas, ugunsierīces sāka sarunāties.

   "Pasaule neapšaubāmi ir ļoti skaista," iesāka mazā Petarde. "Paskatieties uz dzeltenajām tulpēm! Tās nudien nebūtu jaukākas, pat ja būtu īstas petardes. Es priecājos, ka man nācies daudz ceļot. Pasaules aplūkošana apbrīnojami attīsta prātu un palīdz pārvarēt aizspriedumus."

   "Karaļa dārzs nav pasaule, muļķa švirkstētāj," viņu pārtrauca Romiešu Svece. "Pasaule ir milzīga vieta, tev paietu veselas trīs dienas, lai to aplūkotu kā nākas."

   "Pasaule ir jebkura vieta, kuru tu mīli," domīgi noteica Ugunsrats, kurš jau kopš bērna kājas bija piestiprināts vecai priežkoka lādei un lepojās ar savu salauzto sirdi. "Taču mīlestī­ba jau vairs nav modē, to nogalinājuši dzejnieki. Viņi tik daudz rakstījuši par mīlestību, ka neviens tai vairs netic, un es par to nebrīnos. Patiesa mīlestība sagādā ciešanas un ir nemanāma. Atceros, es reiz... Bet ko tur daudz runāt. Romantika ir pagātnes palieka."