Iesviedīsim to ugunī!" ieminējās otrs zēns. "Tad ūdens ātrāk uzvārīsies."

   Un tā zēni salika žagarus kaudzītē, uzmeta Raķeti virs­pusē un iededza uguni.

   "Tas tik ir vareni!" Raķete sauca. "Viņi mani laidīs gaisā gaišā dienas laikā, lai ikviens var mani redzēt."

   "Liksimies nosnausties," zēni nosprieda. "Kad pamodīsimies, ūdens būs jau uzvārījies."

   Un viņi apgūlās zālē un aizvēra acis.

   Raķete bija ļoti mitra, tāpēc pagāja krietns brītiņš, iekams tā aizdegās. Tomēr beidzot lies­mas apņēma viņu.

   "Es pacelšos gaisā!" viņa kliedza un saspringa stingra un taisna. "Es zinu, ka pa­celšos augstāk par zvaig­znēm, augstāk par mēnesi, pat par sauli, epacelšos tik augstu, ka...."

   Fšš! Fšš! Fšš! - un viņa uzšāvās gaisā.

   "Fantastiski!" viņa ieklie­dzās. "Tā es lidošu mūžam. Kādi panākumi!"

   Taču neviens viņu neredzēja.

   Pēkšņi viņu pārņēma savā­da tirpoņa.

   "Tūlīt es uzsprāgšu," viņa līksmoja. "Es aizdedzināšu visu pasauli ar tādu blīkšķi, ka veselu gadu visi runās tikai par mani."

   Un Raķete patiešām uz­sprāga. Bang! Bang! - gāja vaļā šaujampulveris, tas nu nebija noliedzams.

   Taču neviens to nedzirdēja, pat divi mazie zēni, kas tikmēr jau bija aizmiguši.

   No viņas pāri palika tikai nūja, kas nokrita zemē un trāpīja Pīlei pa muguru, kad tā gāzelēdamās pastaigājās pa grāvmalu.

   "Ak tu debestiņ!" Pīle satrūkās. "Lietus vietā līst nūjas!" Un strauji iemetās ūdenī.

   "Es zināju, ka radīšu sensāciju," Raķete nopūtās. Un nodzisa.