Tas nudien bija iespaidīgs skats.

   "Švīks! Švīks!" Ugunsrats iedegās un griezās arvien ātrāk. "Bumm! Bumm!" ducināja Romiešu Svece. Tad uz visām pusēm aizsprakšķēja Petardes, un Brīnumsve­cītes it visur uzšķīla dzirksteles.

   "Ardievu!" Ugunsbumba no­kliedzās un aizsvilpa gaisā, izkaisot sīkas, zilganas dzirkstis.

   "Вāс! Bāc!" Plaukšķenes vi­ņai atsaucās, ārkārtīgi priecā­damās pašas par sevi. Ikvie­nam bija panākumi, izņemot Ievērojamo Raķeti. Raudot vi­ņa bija tā izmirkuši, ka nespē­ja pacelties gaisā. Viņā bija pats labākais šaujampulveris, taču no asarām tas bija kļuvis tik slapjš, ka vairs nekam ne­derēja. Visi viņas nenozīmīgie tuvinieki, ar kuriem viņa ne­kad necentās aprunāties, tikai reizēm uzšņāca, nu aizšāvās gaisā kā brīnišķi, zeltaini ziedi ar ugunīgām ziedlapiņām.

   "Bravo! Bravo!" sauca gal­minieki. Jaunā Princese smējās aiz laimes.

   "Man šķiet, mani pietaupa kādam svarīgākam mirklim," Raķete noteica. "Nav šaubu, kas tas ir tāpēc." Un viņa iz­skatījās vēl augstprātīgāka.

   Nākamajā dienā atnāca kal­potāji, lai uzpostu dārzu. "Tā noteikti ir kāda delegācija," Raķete nosprieda. "Es viņus sagaidīšu ar pienācīgu cieņu."

   Viņa pacēla degunu gaisā un sāka viegli drebēt, it kā pārdo­mātu kādu svarīgu jautājumu. Taču kalpotāji viņu pamanīja tikai promejot. Viens no tiem ieskatījās vērīgāk un iesaucās:

   "Ehē, lūk, kur nederīga Raķete!" un aizsvieda to pāri sētai tieši grāvī.

   "NEDERĪGA Raķete?" viņa pārvaicāja, vēl griežoties gaisā. "Tas nevar būt! NODERĪGA Raķete, lūk, kas viņam bija jāsaka. NEDERĪGA un NODERĪGA izklausās diezgan līdzīgi, un bieži vien tas ir viens un tas pats."

   Un Raķete nokrita dūņās.

   "Te nav ērti," viņa noteica. "Taču te neapšaubāmi ir kāds moderns kūrorts, kur esmu nosūtīta, lai uzlabotu veselību. Mani nervi ir diezgan cietuši, esmu pelnījusi atpūtu."