"Bet es esmu radīta sabiedriskajai dzīvei," Raķete apgalvoja. "Un visi mani paziņas arī, pat visnenozīmīgākie. Lai kur mēs parādītos, mums pievērš uzmanību. Pati es vēl tā īsti neesmu parādījusies, bet, kad es to reiz izdarīšu, tas būs varens skats. Bet dzīvojot mājās, cilvēki ātri noveco, tas novērš domas no augstākām lietām."

   "Ak! Augstākas lietas dzīvē, cik tas ir burvīgi!" Pīle noteica. "Tās man atgādina, ka esmu izsalkusi."

   Un viņa aizpeldēja tālāk pa straumi, vēl piebilstot:

   "Pēk, pēk, pēk!"

   "Peldi atpakaļ, peldi atpakaļ!" Raķete iespiedzās. 

   "Man tev ir sakāms kas svarīgs."

   Taču Pīle nelikās ne zinis.

   "Labi vien ir, ka viņa aizgāja," Raķete noteica pie sevis. "Viņai bija īsti mietpilsoniska domāšana."

   Un viņa iegrima vēl dziļāk dūņās un pārdomās par ģē­nija vientulību, bet tad pēkšņi pa krastu skrēja divi zēni bal­tos kreklos, stiepdami tējkan­nu un žagaru klēpi.

    "Tā nu gan noteikti ir de­legācija," Raķete nosprieda un centās izskatīties īpaši cienīga.

   "Paskat!" iesaucās viens no zēniem. "Veca nūja! Nez kā tā te nokļuvusi."

   Un viņš izcēla raķeti no grāvja.

   "VECA nūja!" Raķete noel­šas. "Neiespējami! ZELTA nūja, tā viņš būs teicis. Zelta nūja skan ļoti pagodinoši. Viņš noturējis mani par Gal­ma godabiedri!"

   "