"Ar viņu velti runāt," sacīja Spāre, kas bija uzmetusies garas, brūnas vilkuvāles galā. "Gluži veltīgi, jo viņa jau sen ir aizgājusi."

   "Tas ir viņas trūkums, ne manējais," Raķete atbildēja. "Es nebeigšu runāt tikai tāpēc, ka viņa vairs manī neklausās. Man pašai patīk klausīties, kā es runāju. Tā ir lieliska izprieca. Es bieži mēdzu pamatīgi aprunāties ar sevi un esmu tik gudra, ka bieži vien nesaprotu ne vārda no tā, ko pasaku."

   "Tad tev vajadzētu lasīt lekcijas filozofijā," Spāre ieteica, izpleta burvīgus, metāliski mirdzošus spārnus un aizšvirkstēja gaisā.

   "Cik muļķīgi, ka tu nepaliki tepat!" Raķete iesaucās. "Ne vien­mēr gadās tāda iespēja pasmelties gudrību. Tomēr mani tas neuz­trauc. Tāds ģēnijs kā es kādudien noteikti tiks novērtēts."

   Un viņa iegrima dziļāk dūņās.

   Pēc kāda laika liela Baltā Pīle piepeldējai viņai klāt. Viņai bija dzeltenas kājas un pēdas ar peldplēvi, gāzelīgās gaitas dēļ to uzskatīja par izcilu skaistuli.

   "Pēk, pēk, pēk," viņa teica. "Cik tu dīvaini izskaties! Varbūt drīkstu vaicāt, vai tu tāda jau piedzimi vai arī tās ir kāda negadījuma sekas?"

   "Tūlīt redzams, ka tu vienmēr esi dzīvojusi laukos," Raķete atbildēja. "Citādi tu zinātu, kas es esmu. Tomēr es piedodu šo nezināšanu. Nav godīgi cerēt, ka citi būs tikpat nozīmīgi, kāda esmu pati. Tu, bez šaubām, būsi pārsteigta, uzzinot, ka es spēju pacelties debesīs un nolīt pār zemi kā zelta lietus."

   "Nu un kas par to?" Pīle sacīja. "Kam no tā kāds labums? Ja tu varētu uzart laukus kā arkls vai vilkt ratus kā zirgs, vai var­būt pieskatīt aitas kā ganu suns, tā gan būtu liela lieta."

   "Ak tu Dieva radībiņa!" Raķete sauca augstprātīgā balsī. "Tagad es redzu, ka tu piederi zemākai kārtai. Manās aprindās nekad ar kaut ko tādu nenodarbojas. Mums ir zināmi pienāku­mi, un ar to vairāk nekā pietiek. Es neatzīstu nekādu darbu, vis­mazāk jau nu tos, kurus tu pieminēji. Es vienmēr esmu apgalvo­jusi, ka smags fizisks darbs der vienīgi tiem, kuri nekā cita nespēj."

   "Labi, labi," noteica Pīle, jo viņa allaž bija mier­mīlīgi noskaņota un nekad ne ar vienu nestrīdējās. "Katram sava gaume. Es tomēr ceru, ka tu apmetīsies šeit uz dzīvi."

   "To nu gan ne!" Raķete iesaucās. "Esmu tikai viešņa, tiesa gan, ļoti ievērojama. Patiesībā man šī vieta šķiet visai garlaicīga. Te nav ne īstas sabiedrības, ne īstas vientulības. Īsta nomale. Droši vien es atgriezīšos Galmā, jo grasos pārsteigt visu pasauli."

   "Arī es mēdzu domāt par darbošanos sabiedrības labā," Pīle ieminējās. "Vēl vajadzīgas tik daudzas reformas. Nesen es vadīju kādu sapulci, kurā mēs pieņēmām vairākas rezolūcijas par visu, kas mums nepatika. Tomēr tās īpašu iespaidu nav atstājušas. Tagad es pievēršos vienīgi mājas dzīvei un rūpējos par ģimeni."