Kādreiz vecos senos laikos visi ziedi bijuši balti. Tad kādu dienu dārzā ieradies mākslinieks ar lielu krāsu kasti un veselu klēpi otiņu.

    - Sanāciet ap mani un izvēlieties, kādā krāsā gribat iegūt ziedus, - viņš uzsaucis puķēm, krūmiem un kokiem, un tie arī mudīgi sastājušies rindā, lai ātrāk dabūtu sev spilgtākas krāsas.

   Tā nu bija gadījies, ka vistuvāk māksliniekam stāvēja Jasmīns. Viņš arī pateica, ka vēloties ziedus zeltaindzeltenus, viņa iemīļotās Saules matu krāsā.

   - Kā tu iedrošinies līst priekšā karalienei Rozei? - mākslinieks atgrūda Jasmīnu.

   - Es nelīdu. Es te stāvēju jau ilgus gadus, - Jas­mīns aizvainoti atbildēja.

   - Bet tev gan vajadzēja saprast, kam pienākas gods būt visur pirmajam, - mākslinieks viņu pamācīja, - Par sodu tev jāpaliek pēdējam, un arī tad tu vēl mani krietni palūgsies.

   - Jūs maldāties, kungs, es neviena nelūgšos!
   Mākslinieks ilgi noņēmās ar Rozēm. Kādas tikai krāsas sev neizvēlējās lepnās karalienes! Gan sar­kanu, gan dzeltenu, rožainu un oranžu. Tikai zilu neviena negribēja - tā esot tāda zemnieču krāsa. Tad nu zilajā, lai tā nepaliktu pāri, mākslinieks nokrāsoja Neaizmirstules un Rudzupuķes ziedus, kaut gan tās vē­lējās sarkanus. Bet mākslinieks domāja, ka tādām lau­ciniecēm piestāvot zils, un tā jau arī ir.

   Magones prata māksliniekam uzsmaidīt, un tāpēc viņš ar krāsām neskopojās, bet uztriepa tās biezā kārtā. Dālijas paglaimoja māksliniekam, un glaimi bagātīgi atmaksājās. Viņš nostrādāja vairākas dienas, izkrāsodams tās visu krāsu vissīkākajās niansēs.