Beidzot viņi sasniedza kādu nelielu līcīti un gatavojās kāpt krastā. Viegls vējiņš pūta no krasta un piebārstīja klāju un lielās trīsstūrveida buras ar sārtiem, smalkiem putekļiem. Parādījās trīs arābi uz savvaļas ērzeļiem un svieda viņiem ar šķēpiem. Galeras saimnieks izvilka ornamentiem rotātu loku un iešāva bultu vienam no arābiem kaklā. Tas smagi nogāzās piekrastes bangās, bet pārējie aizauļoja.

   Gausā solī uz kamieļa viņiem sekoja dzeltenā plīvurā ieti­nusies sieviete, laiku pa laikam atskatoties atpakaļ uz mirušo.

   Līdzko viņi bija nolaiduši buras un izmetuši enkuru, uzraugi izvilka no kravas tilpnes garas virvju kāpnes ar svina atsvariem. Galeras saimnieks tās pārsvieda pār bortu un augšgalu stingri piestiprināja pie diviem tērauda balstiem. Tad uzraugi sagrāba jaunāko no vergiem, noņēma viņam važas, aizbāza nāsis un ausis ar vasku un piesēja smagu akmeni viņam ap vidukli. Vergs grīļodamies norāpās pa trepēm un pazuda jūrā, uzvirmoja tikai daži sīki burbulīši. Citi vergi bažīgi noraudzījās viņam pakaļ. Kuģa priekšgalā haizivju atbaidītājs monotoni sita bungas.

   Pēc kāda laika nirējs parādījās virs ūdens ar lielu pērli labajā rokā un, smagi elsodams, pieķērās trepēm. Uzraugi to viņam atņēma un pašu iegrūda atkal jūrā. Pārējie vergi, pār airiem noliekušies, gulēja.

   Atkal un atkal nirējs parādījās virspusē un katru reizi atnesa kādu lielisku pērli. Galeras saimnieks tās nosvēra un noglabāja zaļā ādas maisiņā.

   Jaunais Karalis pūlējās ko pasacīt, bet viņa mēle bija kā pieli­pusi aukslējām un lūpas neklausīja. Uzraugi pļāpāja savā star­pā, līdz sastrīdējās kādas spožas kreļļu virtenes dēļ. Apkārt galerai riņķoja divas dzērves.

   Tad vergs iznira pēdējo reizi, un pērle viņa rokā bija skaistā­ka par visām Ormuzas pērlēm kopā. Tā izskatījās kā pilns mēness un šķita spožāka par rīta zvaigzni. Bet nirēja seja bija kļuvusi savādi bāla, un, kad viņš novēlās uz klāja dēļiem, no ausīm un deguna izšļācās asinis. Viņš viegli notrīsēja, tad apri­ma. Uzraugi paraustīja plecus un pārsvieda līķi pār bortu.

   Bet galeras saimnieks iesmējās un pasniedzās pēc pērles, un aplūkojis piespieda to sev pie pieres un paklanījās. "Tā būs," viņš paziņoja, "jaunā Karaļa scepterim." Un pamāja uzraugiem, lai paceļ enkuru.

   Kad jaunais Karalis to izdzirdēja, viņš ieklie­dzās kā neprātīgs un pamodās, pa logu viņš ieraudzīja rītausmas gaišpelēkos pirkstus notrau­šam pamazām dziestošās zvaigznes.

   Un viņš iemiga vēlreiz un redzēja sapni, un tāds bija viņa sapnis.

   Viņš redzēja, ka laužas caur biezokni, kur no koku zariem nokarājas svešādi augļi un skaisti, indīgi ziedi. Odzes šņā­ca, kad viņš gāja tām garām, daudzkrāsaini papagaiļi, spalgi klaigādami, laidelējās no zara uz zaru. Sakarsušās dūņās snauda milzīgi bruņrupuči. Kokos tu­pēja pērtiķi un pāvi.