Un pēkšņi caur krāsainajiem logiem uz viņu sāka plūst gaismas strēles, un saulesstari noauda ap viņu mirdzošu tērpu - vēl daudzkārt krāšņāku par to, kas tika gatavots viņa goda dienai. Un viņa izkaltušais gana spieķis uzziedēja baltiem liliju ziediem, kas bija vēl baltāki par pērlēm. Un nokaltušais mežrozes zars uzplauka, un rozes bija vēl sarkanākas par rubīniem. Baltākas par baltajām pērlēm baltoja lilijas sudraba kātos. Sarkanākas par sarkanajiem rubīniem bija rozes starp tīra zelta lapām.

   Un tā viņš tur stāvēja savā Karaļa tērpā, un atvērās dārgak­meņiem rotātā relikviju šķirstiņa vāks, un no zaigojošā kristāla dievmaizīšu trauka atmirdzēja burvīga, noslēpumaina gaisma. Viņš stāvēja tur, tērpies kā Karalis, un Dieva Svētība piepildīja šo namu, un svētie savās nišās šķita sakustamies. Un kamēr viņš tur stāvēja visu priekšā, tērpies savā krāšņajā Karaļtērpā, sāka dūkt ērģeles, atskanēja taures un baznīcas zēns iesāka dziesmu.

   Un tauta bijībā nometās ceļos, augstmaņi nolieca zobenus un zvērēja viņam uzticību, bet Bīskapa vaigs nobāla, un rokas viņam drebēja. "Kāds varenāks par mani tevi jau ir kronējis!" viņš iesaucās un zemojās Karaļa priekšā.

   Tad jaunais Karalis nokāpa no augstā altāra un devās cauri ļaužu pūlim atpakaļ uz pili. Un neviens neuzdrošinājās ielūkoties viņam sejā, jo tā bija eņģeļa seja.