Bet viņš pievilka pavadu, apturēja zirgu un teica: "Nē, es esmu pats Karalis."

   Un viņš izstāstīja tiem savus trīs sapņus.

   Tad no pūļa iznāca kāds vīrs un rūgtiem vārdiem uzrunāja viņu: "Kungs, vai tad tu nezini, ka bagāto greznība ļauj mums, nabagiem, dzīvot? Jūsu izšķērdība mūs baro, jūsu netikumi dod mums maizīti. Strādāt bargam saimniekam ir smagi, bet palikt vispār bez saimnieka ir vēl ļaunāk. Vai varbūt tu domā, ka mūs pabaros kraukļi? Un vai tu vari mums te ko līdzēt? Vai teiksi pircējam: "Pērc par tik," un tirgonim: "Pārdod par tik?" Man šķiet, ka ne. Tāpēc at­griezies pilī un tērpies purpurā un smalkajās drānās. Kāda tev daļa par mums un mūsu ciešanām?"

   "Bet vai tad bagātie un naba­gie nav brāļi?" jaunais Karalis vaicāja.

   "Kā tad," vīrs atbildēja, "tikai bagātā brāļa vārds ir Kains."

   Tad jaunā Karaļa acis pie­plūda asarām, un viņš jāja tālāk caur kurnošo pūli, bet mazais pāžs nobijās un pameta viņu.

   Kad viņš nonāca pie liela­jiem Katedrāles vārtiem, ka­reivji pacēla āvas un uzsauca: "Ko tu šeit meklē? Pa šīm durvīm drīkst ienākt tikai Karalis."

   Un viņa seja dusmās pietvī­ka, un viņš teica: "Es esmu Karalis," - un, pagrūdis āvas sāņus, iegāja Katedrālē.

   Kad vecais Bīskaps pamanī­ja Karali nākam, tērpušos kazu gana drānās, viņš izbrīnā pie­cēlās no sava krēsla un pagājās pretī, teikdams: "Mans dēls, vai tāds ir valdnieka tērps? Ar kādu kroni lai tevi kronēju, kādu scepteri lai lieku tev rokā? Šai taču jābūt tavai prie­ka, nevis pazemojuma dienai."