"Nē, nē!" Nāve atcirta. "Kamēr tu neatdosi man vienu graudu, es nekur neiešu."

   "Neko es tev nedošu," Mantrausība nepiekāpās. Nāve iesmējās vēlreiz un iesvilpās caur pirkstiem, un pa gaisu atlaidās kāda sieviete. Uz pieres tai bija rakstīts "Mēris", un izkāmējušas maitu lijas riņķoja virs viņas galvas. Viņa pār­klāja ieleju ar saviem spārniem, un tajā nepalika vairs nevienas dzīvas dvēseles.

   Mantrausība vaimanādama aizbēga mežā, bet Nāve uzlēca mugurā savam sarkanajam zirgam un aizauļoja ātrāk par vēju.

   Un tad no aizas izlīda pūķi un visādi pretīgi, zvīņaini rāpuļi, bet pa karstajām smiltīm klīda šakāļi, kāri ošņādami gaisu.

   Jaunais Karalis ieraudājās un vaicāja: "Kas tie bija par cil­vēkiem, un ko viņi tur meklēja?"

   "Viņi meklēja rubīnus karaļa kronim," atbildēja kāds, kurš stāvēja viņam aiz muguras.

   Jaunais Karalis satrūkās un pagriezies ieraudzīja svētceļnieka drānās tērptu vīru ar lielu sudraba spoguli rokās. Viņš nobālēja un vaicāja: "Kādam karalim?" Un svētceļnieks atbildēja: "Ieskaties šajā spogulī, un tu viņu ieraudzīsi."

   Jaunais Karalis ieskatījās spogulī un, ieraudzījis tajā pats savu seju, iekliedzās un pamodās, un istaba jau bija spožas saules gaismas pielijuši, bet dārzā un alejās dziedāja putni.

   Ienāca Kambarkungs un augstākie valstsvīri un godbijīgi paklanījās, un pāži atnesa zeltā austo tērpu un nolika viņam pie kājām scepteri un kroni.

   Jaunais Karalis uz tiem paskatījās, un tie bija tik skaisti. Tie pārspēja visu, ko viņš bija agrāk redzējis. Bet viņš atcerējās savus sapņus un teica galminiekiem: "Nesiet prom šīs lietas, es tās nenēsāšu."

   Galminieki bija pārsteigti, daži pat iesmējās, jo domāja, ka tas ir kāds joks.

   Bet viņš vēlreiz stingri atkārtoja: "Nesiet šīs lietas prom un noglabājiet. Kaut gan šodien ir mana kronēšanas diena, es tajās netērpšos. Jo šo tērpu Ciešanu stellēs ir audušas Sāpju baltās rokas. Rubīna sirdī lās Asinis, bet pērlē ir paslēpusies Nāve."

   Un viņš tiem izstāstīja savus trīs sapņus.