Viņš lauzās tālāk un tālāk, līdz nonāca meža malā, un tur, ielejā, izkaltušas upes gultnē ieraudzīja strādājam lielu ļaužu pūli. Kā skudras viņi rāpoja pa stāvajiem krastiem, raka dziļas bedres un līda tajās iekšā. Vieni skaldīja akmeņus ar lieliem kapļiem, citi, rāpus nometušies, kaut ko meklēja smiltīs. Vēl citi rāva kaktusus ar visām saknēm un samina to sārtos ziedus. Visi steidzās, mudināja cits citu, un neviens nestāvēja dīkā.

   No alas tumsas to visu vēro­ja Nāve un Mantrausība, un pēkšņi Nāve ierunājās: "Man tas ir apnicis, atdod man trešo daļu un ļauj man iet."

   Bet Mantrausība tikai purināja galvu. "Tie ir mani kalpi,” tā atbildēja.

   Tad Nāve vaicāja: "Kas tev saujā?"

   "Man ir trīs graudi,” tā atbildēja. "Un kas tad ir?"

   "Dod man vienu," Nāve lūdzās. "Es to iestādīšu dārzā; tikai vienu graudiņu, un es tad iešu projām."

   "Neko es tev nedošu," Mantrausība atcirta un paslēpa roku tērpa krokās.

   Tad Nāve iesmējās un paņēma kausu, pasmēla ar to no peļķes, un no kausa pacēlās Malārija. Tā izplatījās trakā ātrumā, un trešā daļa ļaužu nomira. Tai sekoja drēgna migla, un apkārt locījās ūdensčūskas.

   Kad Mantrausība redzēja, ka trešā daļa strādnieku ir pagalam, tā dauzīja sev pa krūtīm un raudāja. Tā sita sev pa kailajām krūtīm un skaļi vaimanāja.

   "Tu nokāvi trešo daļu manu kalpu," tā kliedza. "Vācies prom! Tatārijas kalnos karo, un abi valdnieki saukdami sauc pēc tevis. Afgāņi nokāvuši melno vērsi un gatavojas kaujai. Viņi sit ar šķēpiem pa vairogiem un jau uzlikuši galvā smagās tērauda bruņucepures. Kas gan ir mana ieleja, salīdzinot ar to? Vācies projām un nenāc te vairs!"

   "Nu nē," Nāve nepiekāpās. "Kamēr tu neatdosi man vienu graudu, es nekur neiešu."

   Bet Mantrausība tikai sažņaudza plaukstu ciešāk un sakoda zobus. "Neko es tev nedošu," tā murmināja.

   Un Nāve atkal iesmējās, paņēma melnu akmeni un iesvieda to mežā, un no velnarutku biezokņa liesmainā mētelī iznāca Drudzis. Tas ātri izgāja cauri ļaužu pūlim, un ikviens, kam tas pieskārās, nokrita miris. Pat zāle nokalta, kur Drudzis bija pāri gājis.

   Mantrausība nodrebēja un kaisīja pelnus uz galvas. "Tu esi nežēlīga!" tā sauca. "Nežēlīga! Mūriem apjozta­jās Indijas pilsētās valda bads, Samarkandas akas jau sen izžuvušas. Arī Ēģiptes pilsētās plosās bads, un no tuksnešiem ir atlaidusies siseņu bari. Nīla šogad nav izgājusi no krastiem, priesteri nolādējuši Izīdu un Ozīrisu. Ej pie tiem, kam tevi vajag, atstāj manus kalpus mierā!"