Kad galminieki bija tos noklausījušies, tie saskatījās un sačuk­stējās, teikdami: "Viņš būs sajucis prātā, jo vai tad sapnis nav tikai sapnis un vīzija - tikai vīzija? Tas nav nekas reāls, kam vajadzētu pievērst uzmanību. Kāda gan mums daļa par to ļaužu dzīvi, kas vairo mūsu bagātības? Tad jau nedrīkstēs vairs maizi ēst, neredzējis tās sējēju, ne vīnu dzert, nesaticis vīnkopi?"

   Un Kambarkungs uzrunāja jauno Karali un teica: "Mans kungs, es lūdzu jūs dzīt projām šīs drūmās domas, uzvilkt šo smalko tērpu, likt galvā šo burvīgo kroni. Jo kā tad ļaudis zinās, kas ir viņu Karalis, ja viņam nebūs Karaļa tērpa?"

   Jaunais Karalis palūkojās uz runātāju. "Vai tiešām tā ir?" viņš vaicāja. "Vai viņi nepazīs manī Karali, ja man nebūs Karaļa tērpa?"

    "Nē, nepazīs, mans kungs," Kambarkungs atbildēja.

   "Man šķita, ka pasaulē dzīvo cilvēki, kas jau pēc izskata vien ir karaļi," jaunais Karalis teica. "Bet varbūt tev ir taisnība. Un tomēr es nevilkšu šo tērpu un nepieņemšu šo kroni, bet aiziešu no pils tāds, kāds šeit ierados."

   Un viņš pavēlēja tiem visiem doties projām, pie sevis paturē­dams tikai vienu pāžu, kādu zēnu, gadu jaunāku nekā viņš pats. Zēns viņu apkalpoja, un, nomazgājies dzidrā ūdenī, jaunais Karalis atvēra lielu izrakstītu lādi un izvilka no tās rupjo ādas kreklu un aso aitādas apmetni, ko bija valkājis, kalnu nogāzēs ganīdams pinkainās kazas. Viņš uzvilka šīs drēbes un rokā paņēma vienkāršo gana spieķi.

   Mazais pāžs no brīnumiem iepleta acis un smaidot vaicāja: "Mans kungs, jums ir gan tērps, gan scepteris, bet kur gan ir jūsu kronis?"

   Tad jaunais Karalis nolauza sausu meža rozes zaru, kas bija pārkāries pāri balkona malai, salieca to par vainagu un uzlika sev galvā.

   "Tas būs mans kronis," viņš atbildēja.

   Un, šādi greznojies, viņš izgāja no savas istabas un devās uz Lielo Zāli, kur viņu gaidīja dižciltīgie augstmaņi.

   Augstmaņi jautri smējās, un daži sauca: "Valdniek, ļaudis gaida Karali, bet tu viņiem gribi parādīties kā ubags!"

   Bet citi runāja bargāk un sadusmoti sacīja: "Viņš apkauno mūsu valsti un nav cienīgs kļūt par mūsu pavēlnieku." Bet viņš neatbildēja tiem ne vārda un gāja vien tālāk, un, nokāpis pa mirdzošajām sarkanbaltā marmora kāpnēm, izgāja pa bronzas vārtiem, uzlēca zirgā un aizjāja uz Katedrāli, un mazais pāžs skrēja viņam līdzi.

   Un ļaudis smējās un sauca: "Tas ir Karaļa āksts, kas devies izjādē," - un tie ņirgājās par viņu.