"Vai tad Priekam jānēsā Sāpju, darināts ģērbs?" jaunais Karalis atvaicāja. Un izstāstīja savus trīs sapņus.

   Kad Bīskaps bija tos no­klausījies, viņš sarauca uzacis un teica: "Mans dēls, es esmu vecs vīrs, un mana mūža saule jau slīgst uz rieta pusi, un es zinu, ka plašajā pasaulē ir daudz ļaunuma. Mežonīgi laupītāji nāk no kalniem, aiz­nes sev līdzi mazus bērnus un pārdod tos mauriem. Lauvas snauž, karavānas gaidīdamas, un uzbrūk kamieļiem. Meža­cūkas ielejās izrakņā labību, lapsas vīna kalnā apgrauž vīn­ogulājus. Pirāti noposta pie­krasti, sadedzina zvejnieku laivas un atņem tiem tīklus. Sālsezeru dūksnājos niedru būdiņās dzīvo spitālīgie, un nevienam nav drosmes tiem tuvoties. Ubagi klīst no pilsētas uz pilsētu un ēd kopā ar suņiem. Vai tu spēj ko darīt, lai tā nebūtu?

   Vai ņemsi spitālīgo sev blakus gulta, vai sēdināsi ubagu pie sava galda? Vai lauva mainīs savu dabu, vai mežakuilis tev pakļausies? Vai gan Viņš pats, kurš radījis šo pasauli, nav visu tā nolicis? Tāpēc es tevi neslavēju par to, ko tu esi darījis, bet lūdzu - tūlīt atgriezies pilī un rādi līksmu vaigu, un uzvelc Karaļa cienīgu tērpu, tad es tevi kronēšu ar zelta kroni un tavā rokā likšu pērļu scepteri. Jo visas šīs pasaules nastas ir pārāk smagas viena cilvēka pleciem, un visas pasaules sāpes vienai sirdij nav izciešamas."

   "Un tā runā tu šajā namā?" brīnījās jaunais Karalis un, pagājis garām Bīskapam, uzkāpa pa altāra kāpnēm un nostājās Kristus tēla priekšā.

   Un viņš stāvēja Kristus tēla priekšā, un pa labi un pa kreisi no viņa bija divi brīnišķīgi zelta trauki - biķeris ar dzeltenu vīnu un krūka ar svētīto eļļu. Viņš nometās ceļos Kristus tēla priekšā, un garas sveces spoži mirdzēja dārgakmeņiem rotāta­jā svētnīcā, un vīraka dūmi smalkām strūkliņām vijās caur velvi. Viņš nolieca galvu lūgšanā, un smagajos talāros tērptie priesteri atkāpās.

   Pēkšņi uz ielas atskanēja mežonīgs troksnis, un baznīcā, spalvu pušķiem viļņojot, iebruka augstmaņi kailiem zobeniem un pulēta tērauda vairogiem rokās.

   "Kur ir tas sapņu sapņotājs?" viņi kliedza. "Kur ir tas Karalis, kas uzvedas kā ubags un apkauno mūsu valsti? Mēs viņu no tiesas nokausim, jo viņš nav cienīgs valdīt pār mums.

   Bet jaunais Karalis nolieca galvu vēl dziļākā lūgšanā, un, kad bija to pabeidzis, viņš piecēlās, pagriezās un skumji uzlūkoja atnācējus.