«Kur lai iet?» viņš, pacēlis kāju, apstā­jās uz laipas pie muižas laidara un domāja.

   Te lopi nāca no ganiem mājās. Sarkana govs šņākdama nogrūda viņu ar ragiem no laipas, un ganāms pulks būtu saminis viņu - lopi līgodamies skrēja uz pilnām silēm, mutēs tiem vēl karājās steidzīgi norautas puķes un zāles. Bet kaķītis pārmeta kūleni un noskrēja no ceļa.

   Te viņu ieraudzīja liels, melns ganu suns, kurš gāja lopiem no­pakaļus, nokārsis, nikns, izkāris garu, sarkanu mēli. Viņa acis zibēja kā divas rudas lapsenes. Viņš iekaukdamies metās kaķītim virsū, un tas bēgot tikko izrāva savu kāju no viņa zobiem. Atlēcis sāņus, viņš pieplaka pie zemes, un suns lieliem, nikniem lēcieniem aizjoņoja viņam pāri pa auzām. Pa to starpu kaķītis bēga. Aiz bailēm viņš nemanīja, ka no sakostās kājas tam tecēja asinis. Bet, kad viņš bij aiz kalna drošībā, tas nevarēja vairs paiet. Un ar mokām viņš vilkās uz veco ķieģeļnīcu, tur meita viņam bij izprecēta pie kaķu inspektora.

   Uz ceļa pie kādām mājām trīs puikas sita bumbu. Viņi atstāja bumbu, kura viņiem bij apnikusi, un uzkrita kaķītim, kas vilkās garām. Viens plūca viņam aiz ausīm un prasīja, vai nauda ir. Otrs teica - šis gribot redzēt, vai viņš mākot peldēt, un iesvieda to dīķī. Viņi stāvēja un skatījās, kā viņa mazais purniņš slīdēja pa dīķa zaļo ūdeni uz otru malu. Un, kad kaķītis, garš un pelēks kā izstiepts, no dīķa netīrā ūdeņa grīļodamies iznāca zālē, trešais puika aizskrēja viņam priekšā un teica: nu šis gribot redzēt, vai viņš protot arī kā kaķis krist.

   Viņš sa­ķēra to, uznesa pa trepēm uz kūtsaugšas un svieda viņu pa logu zemē. Kaķītis apvēlās gaisā un nokrita vircas bedrē. Puikas sāka ķerstīt jaunos bezdelīdzēnus, kuri sēdēja uz spāru galiem un bij vēl ļoti uzticīgi un neveikli. Kaķītis izrāpās no bedres un ievilkās dzeltenēs. Viņa baltais kažoks bij beigts, un neviens vairs nevarēja teikt, ka viņš reiz melderis bijis.

   Kad inspektora kundze to ieraudzīja ienākam pagalmā, viņa noturēja to par ubagu un aizslēdza durvis. Un inspektors rūca, ka starp kaķiem arvien vairāk zūdot tikumi. Nepaejot neviena diena, kad te neiemaldītos kāds dienaszaglis. Viņš bij stingrs inspek­tors, un visi kaimiņu runči kauca un nedēļām ilgi laizīja vātis, kad viņš gāja uz revīziju. Un kaķītis velti klau­dzināja pie viņa durvīm.

   Nu viņš domāja atkal, kur iet. Bet visi radi viņam bij bagāti, un visām meitām viņš bij devis lielu pūru. Kad viņam būtu viens radiņš tik nabags un nelaimīgs kā viņš pats! Tas būtu viņu pažē­lojis. Bet bagāts palīdz bagātam, un nabaga kaķītis ne­kur neatrada pajumtu. Ikkatrs sargāja savu mieru un laimi, un viņu nekur nelaida iekšā. Un, tā kā kaķītim nebija neviena nabaga radiņa, kur pieiet, tad viņam neat­lika nekas cits kā doties plašā pasaulē.