Kaķītis pārgulēja to nakti siena kaudzē. No rīta, no­mazgājis muti, viņš domāja, kur iet.

   «Vai tad es esmu bez radiem?» Viņš izslēja kupri. «Ir akmens rūkdams griežas pulkā, kad straume viņu nes. Iešu pie radiem.»

   Un kaķītis gāja uz muižu. Tur viņam bij znots pagraba meistars.

P   a lodziņu, kurš bij aizaudzis kuplām dadžu lapām, kaķītis nolaidās pagrabā. Kas tur bij piena un krējuma! Pats pagraba meistars staigāja baltā skotelē un pārrau­dzīja ķērnes. Arī meitai bij skotele priekšā, un viņa palī­dzēja darbā. Kur pagraba meistars laida ķepu, tur šī savu sarkano mēlīti. Viņiem bij daudz darba, un viņiem gāja labi. Bet viņi bij tik laimīgi, ka tiem neviena cita neva­jadzēja.

   Meita uzņēma kaķīti kā viesi. Viņa padeva tam krējumu uz dadža lapas, sēdēja klāt, skubināja, lai ēdot, un prasīja, kā ejot pa māju. Un, kad viņš pastāstīja, ka dzirnavas paņēmis melnais runcis, viņa nobirdināja pāra asaru par laimīgo mītni, ap kuru kā zaļi apinīši tinās viņas bērnības atmiņas. Bet pagraba meistars palika do­mīgs un teica - viņš gan būtu varējis ko iekrāt vecuma dienām. Kur viņš nu tagad iešot? Uz šiem lai necerot. Viņiem esot jādomā par bērniem (meistara kundze no­sarka un aizklāja seju ar priekšautu). Viņi jau negribot laist ubagus pasaulē.

   Un tad bij klusums, un kaķītis brī­nījās, kā viņi tik ātri izrunājušies. Viņiem vairāk nekā nebij ko teikt, un kaķītis saprata, ka viņam jāiet. Viņš teica, ka gribot vēl apmeklēt citus radus. Nu šim esot vaļa, nu varot izstaigāties. Jā, un laiks arī esot labs, un ciemu varot izstaigāt baltām kājām - pagraba meistars piezīmēja. Viņi abi kļuva priecīgi un sirsnīgi, izvadīja veco kaķīti pa pagraba lodziņu. Un, kad tas aiziedams atska­tījās atpakaļ, tad viņš vēl redzēja starp zaļām dadžu lapām viņu baltos, laimīgos purnus.

   Jā, ceļš bija sauss un tīrs kā balināts audekls, pienenes staroja ceļmalās kā saulītes, bet kājas gan kaķītim ejot bij ļoti smagas.