Runcis uzmeta kupri, nogūlās uz savām nosalušām pē­diņām, aizvēra acis un domāja.

   «Runcīt, runcīt, stāsti pasaku!» mazais Ģiģis teica, noliecis vaidziņu pie runča drebošā pakauša. Un, kad Ģiģis tam bij nosēdies līdzās uz mūra, kaķis iesāka:

   «Reiz vecos laikos, kad tie labie gadi bij, vienam kaķī­tim bij dzirnavas. Viņas gāja dien' un nakti: murra, murra, murr ... Tur bija riekstu gaņģi un mandeļu gaņģi, tas bij vecos labos laikos, kad tie labie gadi bij. Apinīši gar dzirnavu sienu bij viegli apputējuši ar miltu putek­ļiem;viņu stīgas mūžīgi drebēja no dzirnu rūkšanas. Pa lodziņu ar vecu, zaļu rūti raudzījās rūķi: vai nebrauc malēji. Pats melderis baltā kažokā staigāja un skaitīja maisus - riekstu maisus un mandeļu maisus. Pa vaka­riem visos logos mirdzēja zelta ugunis. Dzirnas dūca, ūdens stabulēja, un kaķīša meitiņas dancoja ar jauniem kaimiņiem. Viņām bij garas zelta acis, un viņu nagi bij labi apslēpti rozā pēdiņās. Visjautrāk tur gāja ziemassvēt­kos. Tad baltās dzirnavās stāvēja zaļa eglīte ar zelta riekstiem un mirdzošām svecītēm. Un rūķi sēdēja kaktā pie novāktiem miltu maisiem, klusi turēja savās sarepēju­šās rokās baltas māla pīpes, kratīja galvas un teica: «Jā, tā ir lieta.»

   Un, kad skujiņa sprakstēdama aizdegās un zils, pūkains dūmu bubulis viegli pacēlās un aizlidoja gaisā, iznēsādams vieglu smaržu kā atmiņu no vasaras, tad viņi klusi slaucīja acis. Jo tie bij labi vīriņi, un viss viņiem viegli ķērās pie sirds... Bet tie laiki aizgāja. Kaķīša meitām sāka braukt precinieki, un viņš tām gri­bēja dot lielu pūru. Viņš ieķīlāja dzirnavas melnajam runcim, kurš bija ļoti bagāts un sargāja velna naudas lādi vecās pils pagrabā. Un. kad viņš bij izdevis visas meitas, tad no dzirnavām viņam bij palicis pāri tikai baltais meldera kažoks. Atnāca melnais runcis ar parādu rakstu un ieķīlāja riekstu gaņģi un mandeļu gaņģi.

   Bet kaķītis nevarēja samaksāt parādu, un melnais runcis pa­ņēma dzirnavas. Nakti viņš pārnāca no pils pagraba ar visu naudas lādi, kuru, acis bolīdami, nesa seši velni - tik smaga viņa bij! Labie vīriņi, rūķi, lielās bailēs aiz­bēga pa vecām peļu un sermuliņu alām, pamezdami uz trepēm savas koka tupeles. Bet dzirnavās nakti bij dzīres. Velni dejoja ar raganām, un rītā apinīši ap lodziņu bij nokārušies un apsviluši - raganas, prom laizdamās, bij aizdedzinājušas viņus ar savu karsto elpu. Nemīlīgas nu izskatījās dzirnavas. Ūdens rūca dobji un tumši zem abiem tiltiem, un visi godīgi ļaudis brauca ap viņām ar līkumu.