Viņš paceļ vienu kāju - salst, paceļ otru - salst.

   Mežinieki, nojūguši zirgus, nāk uz istabu, priecīgi siz­dami vienu pret otru lielās rokas krustainos kaulaiņos.

   «Vai tu iesi peļot! Ko tu te maisies pa kājām...»

   Runcis nolec no celiņa un atsēstas sniegā.

   «Ej nu peļo tādā laikā, kad tev nav ne cimdu, ne zeķu!»

   Un viņš klusi manās līdz mežinieku čīkstošām pastalām. Kad dur­vis jau taisās aizvērties aiz pēdējās apsalušās pastalas, viņš mīksti un klusi kā kamols pārveļas pār slieksni istabā.

Un, kamēr mežinieku lielās, piepampušās kājas gurdi kustas durvju priekšā, kaķis jau sēd uz mūra.

   «Nu saki - ko tev tās kājas palīdz?» sārts sālsgrauds, kurš rudenī bij palicis pāri no gaļas sālīšanas un gulēja uz mūra nekustināts jau no pirmā sniega, teica. «Cik ilgi bij, ka izskrēji ārā, un nu jau atkal bāz man sānus klāt. Redzi, kā es iztieku ar galvu vien. Jo es esmu zemes sāls.»

   «Un kas kait lupatām aizkrāsnē,» lupatas teica, kuras žāvējās uz šņores. «Pa dienu nostrādājies un, kad no­berzts galds un trauki, sildies aizkrāsnē līdz rītam. O, nedod dievs, ja tevi aptin ap kāju kāds klaidonis un vazā pa pasauli apkārt tādā laikā.»