«Tev taisnība, kaķīt,» ķēniņš domīgi teica. «Reiz es gribēju pakārt laupītāju, bet tas sāpēja viņa mātei. Un mātes bēdas sāpēja viņa māsai, un meitas sāpes sāpēja viņas dārzam: puķes novīta un ābeles nobirdināja nega­tavus augļus, jo meita ziedā aiz bēdām aizmirsa viņas apliet. Tad es piedevu laupītājam tāpēc, ka negribēju vairot sāpes pasaulē.

   Un ko lai es daru tiem puikām, kas tevi tik nežēlīgi mocīja?» ķēniņš prasīja.

   «Ei, ķēniņ, es nepieminu ļaunu. Šie mazie ļaudis ir tik ziņkārīgi. Viņi vēl nezin, kā sāp. Viņi grib redzēt sāpes un priecājas, kad kaķis mokās. Gan dzīve ievainos viņu jaunās dvēseles un tie zinās, kā sāp. Tad mēs vēl palik­sim labi draugi.»

   Tad ķēniņš piecēlās no krēsla un lika aizdegt savas zelta lampas. Un tās viena pakaļ otrai atspīdēja zaļos sienu spoguļos un viena pakaļ otrai meta gaišas liesmu lapas sejās un acīs ķēniņam un mazai princesei Ilzītei, kad tie, kā no klusa viļņa pacelti, izgāja caur pils ista­bām, kuras aizdegās tūkstošās prieka ugunīs.

   «Bet dzirnavas tev tomēr jādabū atpakaļ. Melderis tu esi, un es cita labāka amata tev nevaru izdomāt.» ķēniņš teica uz kaķīti.

   Un tā notika. Kaķītis dabūja atpakaļ savas dzirnavi­ņas. Velni aizrāva melno runci ar visu naudas lādi purvā, jo dzīve dzirnavās viņiem palika nedroša. Un kaķītis atkal stāvēja savās dzirnavās baltā kažokā. Un gāja atkal vaļā riekstu gaņģi un mandeļu gaņģi - murr-murr-murr...

   Bet ķēniņš bij izārstēts, un pilī sākās jauna dzīve.»