Šī lēkme viņam bij uznākusi pēc ķēniņienes nāves. Viņš to jau bij aizmirsis un sēroja par visu, ko cilvēki, lopi un zvēri cieta pasaule. Par varoni, kam krūtis rūsēja ienaidnieka šķēpa gals, par purva strazdiņu, kas mocījās gana zēna cilpā, un pat par vaguliņu, ko samin uz ceļa nevainīga bērna kājas. Tas bij pavisam, pavisam savāds ķēniņš. Visas sāpes, kas pasaulē gadījās, kā bultas atrada viņa sirdi. Viņš sēdējasalīcis savā krēslā, ar rokām sažņaudzis krūtis. Gan veikli galma dakteri deva viņam padomu apkalt sirdi ar zelta stīpām, tad viņa nedrebēšot tik viegli pretim katrai nopūtai. Bet ķēniņš neklausīja. Viņam bij mīļas nelaimīgo nopūtas, kas maldījās caur laikiem un tālēm. Viņš sildīja tās pie savas sirds kā no­salušus bērnus, kuri spiedās klāt pie viņa krūtīm ar sastingušām rociņām.

   Vai galma ļaudis tādai sirdij deva vaļu? Viņš jau bij izdāvājis pus ķēniņa valsts visādiem bēduļiem. Un vai nelaime tāpēc bij mazinājusies? Visapkārt tāpat krājās nopūtas kā smagas rasas lāses pie miglā nolikušiem zariem, un neviens vējš nevarēja viņas nopurināt.

   «Lai labāk valsts labumi paliek mums pašiem,» galma ļaudis sprieda, «pasauli jau nevar piepildīt.»

   Un tie rūpīgi sar­gāja nelaimīgo ķēniņu no dzīves. Dienu viņš pavadīja aiz nolaistiem priekškariem, nakti - bālā zvaigžņu krēslā. Ik vakarus ministrs ziņoja, ka viss kārtībā, un neviena |auna skaņa neaizskāra ķēniņa ausis. Bet viņa slimība nebij dziedināma. Kad dzīve atkāpās no viņa, tas sēroja par to, kas sen bijis, par ko stāstīja vecas hro­nikas. Par likteņiem, kuri nebij atstājuši atmiņas ne tik, kā aizmirsts zieds pamet smaržas vecā grāmatā, kuri nebij atstājuši vairāk zīmes kā viļņi smiltīs, kas nodzēš viens otra pēdas.

   Un lielā grāmata, ko ķēniņš vakarā turēja uz ceļiem un lasīja drebošās sveces gaismā, - vai tā bij viņam grāmata tāpat kā citiem? Tā bij nosūbējis kapu kalns, kur bij aprakti skumji likteņi. Tā bij tumšs mežs, kur naktī raudāja miroņu kauli. Tā bij sēru druva, kur katra vārpa nesa savu sēru graudu dieva lielajam apcirknim. Lauks miglā bez gala, kur krēslā klusi grieza grieze. Un vai tās bij burtu rindas? Tās bij tumšas vadziņas, pa kurām vakarā zem miglas nopūtām, vienmuļīgi sēro­dama, staigāja grieze, vadziņas, pa kurām tecēja ķēniņa asaras.