Kaķītis gāja, gāja visu vasaru. Suņi viņu dzenāja, kaķi plēsa un puikas mētāja ar sprunguļiem un akmeņiem. Rudenī, kad veļi kā izkaltušas linu saujas staigāja gar bālām laukmalām, kaķītis izskatījās kā iznācis no tumšās veļu sētas, kur dod ēst tikai smilšu karašas. Viņš gāja no viena ciema uz otru un bij priecīgs, ja kādu durvju priekšā naktī, kad suns, iespiedis purnu starp kājām, gu­lēja pavārtē, viņam laimējās atrast maizes garozu vai kartupeļu mizu.

   Tā viņš bija izgājis pus ķēniņa valsts. Kad pārsala upes un ezeri un aiz mežiem gulēja sirmi ziemas mākoņi, viņš ieraudzīja zem mākoņiem zilus tor­ņus. Tur bija ķēniņa pilsēta.

   Vakarā kaķītis iegāja pilsētā. Kalnā aiz sirmiem kokiem stāvēja ķēniņa pils. Logos nedega ugunis. Un apsarmojuši koki kā balti miroņi klusi spoguļojās lielās, tumšās rūtīs. Vienā logā tikai kvēloja sarkana pavarda uguns. Kaķītis nosēdās zem viņas uz ķēķa trepēm apsildīt kājas.

   «Ei, kas tur par ciemiņu?» - pa durvīm izliecās sirma vecīša galva baltā cepurītē. (Tas bij pils pavārs.)

   «Ska­ties - kaķis! Nu, nāc nu, nāc iekšā!» vecītis aicināja. «Vecais runcis vakarnakt nosmaka pelnos un mums kaķa vajag. Tas nekas, ka tu tāds nonīcis esi. Gan atkopsies. Tev jau nebūs te jādzīvo savā maizē,» pavārs drošināja, kad kaķītis bailīgi mīņājās uz vietas, žēli skatīdamies viņam acīs.

   Kā nu tāds nabaga kaķītis drīkstēja iet ķēniņa pilī! Viņam jau nebij ne to drēbju, ne tā goda ... Bet tā bij pavāra darīšana. Un ķēniņš nesūtīja kaķītim pretī ne drēbju, ne sulaiņu. Pavārs saņēma viņu klēpī un ienesa kukņā.