Nu kaķītim bij laime. Gluži negaidot viņš bij ticis lielā godā. Kā galma runcis viņš laka pienu, cik gribējās, un drīz dabūja atpakaļ savu balto meldera kažoku. Aiz mal­kas kaktā viņam bij vecs tepiķa gabals, kura nodzisušās krāsās bij ieausts balts nams ar ziliem slēģiem un zaļš rožu krūms, kurš ar lieliem, atvērtiem pumpuriem snie­dzās vaļējā logā. Tur viņš sēdēja un rūca kā baltas dzirnaviņas. Jo viņš bija pēc amata melderis un bez mal­šanas nevarēja dzīvot.

   Vakarā, kad pavardā izdzēsa uguni, kaķītis ierakās līdz degunam pelnos. Bet deguna galu viņš atstāja vaļā, lai neizietu tāpat kā vecajam runcim, kurš aiz lielas omulības bij pelnos noslāpis. Pievēra vienu aci, pievēra otru aci un skatījās lielās zvaigznēs, kuras pār sirmām koku galotnēm drebēja zilā logā.

   Pēc vakariņām, kad pavārs, istabas meitas un ķēķa puisis sēdēja pie sārtas uguns nogurušām un sārtām sejām, viņš, uzmetis kupri, rūca un stāstīja par savām dzirnaviņām.

   Mazā princese Ilzīte, kurai bij vēsi pils aukstās, krēs­lainās istabās, klusiņām zagās iekšā ķēķī, nosēdās uz zemā soliņa, glaudīja kaķīti un klausījās. Un pavarda gaismā mirdzēja viņas apaļais vaidziņš un garās, rudās sprogas. Bet slimais ķēniņš nespēja ilgi palikt viens. Viņš sūtīja sulaini to meklēt, un Ilzītei bij jāceļas augšā no zemā soliņa, uz kura bij tik labi, un jāiet atpakaļ aukstās, krēslainās istabās, kur pa vakariem nededzināja ugunis. Un tur viņai bij jāsēd augstā zelta krēslā. Tas bij tik bēdīgi.

   No tā laika, kad ķēniņiene bij mirusi, zālēs, kur zilās glāžu sienās vēl klusi un slepeni spoguļojās lielas zelta lampas, - vairs nededza ugunis. Sulaiņi stai­gāja bez trokšņa, kā ēnas;pār visu ķēniņa namu kā sli­mība gulēja sēras. Sen bēru skujas bij noslaucītas no trepēm, bet viņu smarža vēl valdīja pār ķēniņa dvēseli. Tik ilgi - kamēr zelta vainags sāka rūsēt viņam aiz skumjām uz galvas.