Ķēniņš bija viens. Tik mazā princese Ilzīte bij pie viņa. Un viņa vienīgā laime bij paskatīties viņas bērna acis, kuras vēl nezināja sāpju. Kad viņa bij prom, tas palika nemierīgs un sūtīja viņai pakaļ. Bet llzītei bij vēsi tēva skumjās, viņa bij bāla kā tie ziedi, kuri izaug vecos me­žos zem sirmām priežu bārdām, un tā bieži nozuda ķēķī sasildīt savu mazo dvēseli starp veseliem ļaudīm, kur sprakstēja liela, sārta uguns un kaķītis rūca un stāstīja par savām dzirnavām. Un ķēniņš teica, lai vedot to kaķīti iekšā, viņš gribot dzirdēt, ko viņš stāstot.

   Ilzīte saņēma melderi klēpī, ienesa zālē un nolika pie vecā ķēniņa kājām. Viņš paskatījās, aci piemiegdams, slimā ķēniņā, nogūlās uz ķepiņām un sāka stāstīt, kā viņam bijušas dzirnavas, kā melnais runcis tās atņēmis, kā meitas aizraidījušas viņu un kā puikas mocījuši. Un visu to viņš pieminēja bez dusmām, bez naida un sāpēm. Ķēniņš klausījās viņā un brīnījās, kā tik viegli var sāpes pieminēt, un asaras klusi kāpa viņam acīs kā silts, zil­gans ziemas prieks, kurš paceļas no balti nosniguša dārza un mīksti spiež pieri. Jā, jā, viņš vēl nebij zinājis, ka sāpes var tik viegli lidot un dūkt kā baltas sniega pārslas, kuras atstāj tālu apakšā izmocītās zemes dubļus. Sāpes viņam bij bijušas rūgtas un padarījušas dzīvi tumšu un rūgtu, nodzēsušas zālēs zelta lampas un sauli debesīs. Sāpēm bij tik dzeloņi, un ikviens dzelonis atrada viņa sirdi, bet nu viņām bij viegli, balti ziedu spārni. Un viņš varēja raudāt un smaidīt, kā smaida sniegs pār dubļos nogrimušu zemi.

   Kad kaķītis bij beidzis savu stāstu, ķēniņš paņēma viņu uz ceļiem un prasīja:

   «Saki - ko lai es daru melnajam runcim?»

   «Ei, ķēniņ, es nepieminu ļaunu,» kaķītis atbildēja.

   «Un ko lai es daru tavām nepateicīgām meitām?»

   «Dari viņām tikai labu. Kad es kā ubags aizgāju pa­saulē, tad jau bija sāpju diezgan. Kāpēc vairot sāpes? Lai vairojas labāk prieks.»