Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net
Kāpēc sniegs vizuļo
Teicējs: Una Jansone
Autors: Margarita Stāraste
Zvārguļu gravā bija kāds paliels rūķu ciems. Tur viņi
sabūvējuši koka namiņus citu citam blakus un izbruģējuši visas ielas. Tobrīd
gan bija ziema un no glītā bruģējuma neko nevarēja redzēt, jo ielas bija
pārklājis sniegs.
Trīs rūķi sēdēja istabā uz mūrīša, ieāvuši kājas
siltās čībās, grieza īkšķus vienu ap otru un sprieda par Ziemassvētkiem.
«Es cepšu rauga pankūkas!» teica Zilcepuris
un aplaizīja lūpas.
«Es vārīšu piena
ķīseli» piebilda Zaļcepuris. «Bet es aiziešu ciemā pie irbes,» sacīja
Brūncepuris, «irbe mani pacienās ar zemeņu ievārījumu.»
Pašā ciema vidū, kur satecēja kopā visas
ieliņas, bija mazs laukumiņš un sols. Uz šī sola sēdēja Sniega māmuļa, aplikusi
baltu villaini, un Sala tētiņš gaiši zilā mētelī. Blakus stāvēja viņu bērni -
skaistulīte Sarma un dēlēns Lauskis ar spožu cirvīti pie sāniem.
Un arī tie runāja par Ziemassvētkiem. «Ziemassvētki ir mūsu svētki,»
Sniega māmuļa teica. «Parādīsim, ko mēs varam! Es izdaiļošu visu rūķu ciemu,
katru skursteņa galu, katru palodzi, katru sētas mietiņu un jāņogu krūmu. Sarma
man palīdzēs, un mēs pārvērtīsim visu ciemu baltā pasakā.»
«Bet
es,» Sala tētiņš teica, «es sasaldēšu ūdeņus, lai rūķiem būtu kur slidināties
un priecāties. Visās namiņu rūtīs ieaudzēšu pasakainas leduspuķes. Lauskis man
palīdzēs, un tie būs brīnišķīgi Ziemassvētki.»
Tobrīd
gāja garām trīs ciema rūķi.
«Nemaz
nebūs brīnišķīgi!» iesaucās Zilcepuris. «Es svētkos cepšu rauga pankūkas, tad
man būs bieži jātekā pāri pagalmam pēc malkas. Pa dziļu sniegu brist ir
briesmīgi nepatīkami, bet aukstums - tas ir vel nepatīkamāks.»
«Ļoti nelāgi!» piebalsoja Zaļcepuris, «tas dur
degunā. Bez tam es svētkiem gribu savārīt piena ķīseli. Man būs jāskrien pie
bagātā Klaigātāja, jo viņam ir kaza, kas dod pienu. Bet brist lielu gabalu
aukstumā pa dziļu sniegu ir pavisam briesmīgi!»
«Jā»
piekrita Brūncepuris, «es būtu svētkos gājis ciemā pie irbes. Viņa rnani solīja
pacienāt ar zemeņu ievārījumu. Bet ja svētkos būs dziļš sniegs un aukstums, tad
nevarēšu aiziet, jo man nepatīk ne sniegs, ne aukstums.»
Tā visi trīs rūķi aizgāja tālāk, nemaz lāga
neatvadījušies no Sala tētiņa un Sniega māmuļas. Rūķi bija neapmierināti
saraukuši pieres, un varēja dzirdēt, ka viņi aiziedami vēl sarunājās par to, ka
sniegs - tas tikai uzbāzīgi apsedzot viņu glīti bruģētās ielas. Lauskis naktīs
trokšņojot un modinot no miega, Sarma - tā apgrūtinot kokus un krūmus, bet ledus
puķes aizklājot logus tā, ka neko vairs ārā nevarot redzēt.
Sniega māmuļai tāda rūķu izturēšanās nemaz nepatika,
un arī Sala tētiņš bija stipri sarūgtināts.
«Ja jau mēs esam tik nevajadzīgi
un slikti, tad iesim vien prom!» viņš teica. Tad piecēlās Sniega māmuļa,
piecēlās Sala tētiņš, paņēma līdzi arī abus bērnus un aizgāja no rūķu ciema.
«Redzēsim, redzēsim, kas tie būs
par Ziemassvētkiem bez mums!» Sniega māmuļa noteica, saņemdama ciešāk savas
villaines stūrus.
«Tie būs pavisam neglīti
Ziemassvētki!» sacīja skaistule Sarma. Tad viņi visi četri uzkāpa kādā pakalnā,
nosēdās pašā galā un skatījās lejup uz rūķu ciemu.
«Redziet! Redziet!» pēc
kāda laika iesaucās Lauskis, «ciemā ieiet kāds pelēkos kamzoļos tērpies, un
viņam apkārt lēkā mazi, slapji ķiņķēziņi.»
«Es viņus pazīstu,» Sniega māmuļa
teica, «tas ir Atkusnis ar saviem dubļu velniņiem.»