A tkusnis tūliņ sāka dūšīgi rīkoties un iekārtot rūķu ciemu tā, kā viņam pašam labāk patika. Viņš atvilka milzīgus lietus mākoņus, noslaucīja sniegu no jumtiem, norāva visas lāstekas un bungoja ar saviem pelēkajiem pirkstu kauliņiem pa visām rūtīm. Sniegs iznīka un brūni, neskaidri ūdeņi sāka krāties uz ciema ielām. Bet slapjie dubļu velnēni klīda uz visām pusēm, darīdami blēņas un šļakstoši smiedamies. Zilcepuris pabāza galvu pa savu durvju šķirbu. Un tūliņ lietus pile pakšķēdama sašķīda uz viņa deguna. «Tas nekas!» Zilcepuris noteica, «labāk lietus nekā sals.» Un viņš aiztipināja pāri dubļainajam pagalmam pēc malkas. Bet malka bija tā salijusi un pievilkusies slapjuma, ka nemaz negribēja degt. Visu pēcpusdienu Zilcepuris nopūlējās ap pavardu, mēģinādams uzpūst uguni. Zilcepuris pūta un pūta, atpūtās drusku un pūta atkal, bet uguns neiedegās, un viņš nevarēja izcept nevienu pankūku.

Tad arī Zaļcepuris iznāca no sava namiņa, un rokā viņš turēja dzeltenu, tīri izmazgātu krūzi. Viņš gāja pie bagātā Klaigātāja. Atkusnis pilināja lietu Zaļcepurim aiz apkakles, un nerātnie dublēni draiskojās ap viņa kājām.

«Tas nekas!» Zaļcepuris noteica, «labāk dubļi un lietus, nekā sniegs un sals.»
Tā rūķis nonāca pie bagātā Klaigātāja mājas. Tas viņam pielēja pilnu krūzi ar treknu kazas pienu. Zaļcepuris teica paldies un sāka lēni un uzmanīgi tipināt mājup.
Pakš! Pakš! Pakš! Atkusnis pilināja lietus lāses treknajā pienā. «Neniekojies!» Zaļcepuris rājās un aizklāja krūzes virsu ar vienu plaukstu. Bet mazie dubļu velniņi šķaidījās ap Zaļcepura zābakiem. «Ejiet nost!» rūķis uzbrēca, «citādi es jūs vēl samīšu!» Bet dublēni tikai šļakstēdami smējās un kļuva vienmēr uzbāzīgāki.
Blākš! Rūķis nogāzās uz vēdera. Viņš bija uzminis kādam glumam dublēnam. Dzeltenā krūze saplīsa druskās un treknais kazas piens kā balts dīķis izpletās pāri ielas bruģim...
«Ak, mans mīļotais piena ķīselis!» Zaļcepuris smagi nopūtās un vēl ilgi sašļucis skatījās baltajā piena dīķī.
Svētku dienā tā ap pusdienas laiku arī Brūncepuris iznāca no sava namiņa - apvilcis svētku drēbes un ar svaigu egles zaru rokā. Viņš gāja ciemā pie irbes, lai mielotos ar zemeņu ievārījumu.
Par lietu Brūncepuris daudz nebēdāja, jo viņam bija koši zils lietussargs. Tā Brūncepuris izgāja cauri visam rūķu ciemam.
Bet tad pēkšņi viņš apstājās un aiz liela pārsteiguma atvēra muti. Atkusnis bija noguldījis priekšā milzīgu ezeru. Tur - otrā pusē dzīvoja pelēkā irbe. Bet ezera ūdeņi ar visiem līčiem, salām un attekām bija tik plaši, ka tiem tāds sīks rūķis nevarēja ne pārbrist, ne apiet apkārt.
Pavisam vīlies Brūncepuris gāja atpakaļ uz savu namiņu. Ceļā viņš satika abus savus draugus, un tie palīda zem viņa košā lietussarga.
«No rauga pankūkām man nekas neiznāca,» teica Zilcepuris, «malka bija ļoti salijusi, es nevarēju iekurt uguni.»
«No piena ķīseļa man ari nekas neiznāca,» sacīja Zaļcepuris, «kāds glums dubļu velniņš mani apgāza un es izlēju visu trekno kazas pienu.»
«Jā!» nopūtās Brūncepuris, «šie Ziemassvētki nemaz nav laimīgi. Vai atceraties, cik jauki bija pagājušā gadā - visi ūdeņi bija sasaluši un mēs laidāmies tiem pāri kā putni. Visiem mietiņiem bija baltas cepures un visās rūtīs pasakaini leduspuķu meži. Vai jūs atceraties?»
Un Zilcepuris ar Zaļcepuri bēdīgi pamāja ar galvu.
«Jūs paši esat pie visa vainīgi,» teica resnais rūķu ciema rakstvedis, kurš tobrīd gāja garām, «kāda pakalna galā sēž Sniega māmuļa un Sala tētiņš ar saviem bērniem. Viņš man teica, ka pie slapjajiem Ziemassvētkiem esot vainojami trīs rūķi: viens ar zilu, otrs ar zaļu un trešais ar brūnu cepuri. Varu derēt, ka tie esat jūs. Jūs visi esot ļoti nepieklājīgi izturējušies pret Sala tētiņu un Sniega māmuļu.»
Rakstvedis bija ļoti sapīcis un teica, ka ari visi pārējie ciema rūķi esot nikni par sabojātajiem Ziemassvētkiem. Tad rakstvedis pagrieza muguru un iegāja savā namiņā, aizcirzdams durvis.
Nu visi trīs draugi ievēroja, ka vairs neviens no pretimnākošajiem rūķiem negribēja ar viņiem runāt.
«Vai ziniet ko,» Zilcepuris beidzot teica, «uzmeklēsim to pakalnu, kur sēž Sala tētiņš ar savu ģimeni un lūgsim viņus, lai padzen Atkusni. Varbūt, ka viņš klausīs. Šodien ir tikai pirmā Ziemassvētku diena. Varbūt vēl visu var labot.»
«Iesim,» piekrita abi pārējie rūķi. Un tā viņi meklēdami staigāja pa pakalniem līdz pat vakaram. Zilcepuris ļoti bieži šņauca savu degunu, Brūncepuris šķaudījās, un Zaļcepura zābakos šļakstēja ūdens.
Kad rūķi beidzot atrada to vietu, kur bija apmeties Sals ar savu ģimeni, tad bija jau liela tumsa.
«Mīļais Sala tētiņ!» Zaļcepuris sāka lūgties ļoti žēlīgā balsī, «nāc atpakaļ uz ciemu! Bez tevis jau nav nekādi Ziemassvētki! Mēs tevi tagad ļoti cienīsim! Un es pamielošu tavu ģimeni ar piena ķīseli. Man tikai vēlreiz jāaizskrien pie bagātā Klaigātāja. Tam ir kaza, un es no viņa varbūt dabūšu pienu.»
Bet Sala tētiņš ierāva galvu savā zilajā apkaklē un klusēja.
«Mīļā Sniega māmuļa!» arī Zilcepuris lūdzās, «nāc atpakaļ uz ciemu. Bez tevis jau nav nekādi Ziemassvētki! Mēs tevi tagad ļoti cienīsim. Es pamielošu tavu ģimeni ar rauga pankūkām, ja vien varēšu iekurt uguni.»